Viendien piezvanīja Rozālija un prasīja, vai es nezinot labas sēņu vietas. Protams, zinu. Pie veikala “Maxima” tās var nopirkt gan rīta agrumā, gan vēlā vakara stundā. Lai neizkristu no dzīves aprites, viendien tomēr nolēmu ar Indriķi doties uz mežu sēņot. Visu nakti lāgā negulēju, jo domāju, kurus gumijniekus vilkt un vai maska arī jāliek, ja nu gadās saskrieties ar kādu sēņotāju tuvāk par diviem metriem. Drošības pēc divas paņēmu, bet viss beidzās labi — nevajadzēja. Biju dzirdējusi, ka uz mežu jādodas ar lūgšanu, tad Meža māte uzklausot vēlmes un palīdzot piepildīt grozus. Es, pieticīga būdama, tai palūdzu tikai dažas saujiņas gaileņu un puslitru melleņu. Iedomājieties — vairāk arī nekā nedabūju, bet Indriķis bez jebkādiem rituāliem pielasīja pilnu spaini sēņu. Tagad zināšu: galvenais — nevajag būt pieticīgai. Visur viss jāprasa un jāvēlas “uz pilnu banku”. Bet galvenais — esmu izpildījusi jebkura latvieša vissvētāko misiju — biju sēnēs!
