Valdība sprieda, bet vēl līdz galam neizlēma, vai visi 1. — 4. klases skolēni Latvijā saņems brīvpusdienas savās mācību iestādēs.
Valdība sprieda, bet vēl līdz galam neizlēma, vai visi 1. — 4. klases skolēni Latvijā saņems brīvpusdienas savās mācību iestādēs. Kā vienmēr — tiklīdz runa ir par iedzīvotāju labklājību, tā valdība ir pārāk neizlēmīga. Vispirms esot jādomā par naudu, jo šāds lēmums no valsts budžeta prasītu vismaz 11 miljonu latu gadā, speciāli veidotai komisijai arī jāizvērtējot bērniem piemērotākais uzturs.
Brīvpusdienas būtu reāls atspaids trūcīgajiem vecākiem, arī tiem, kuri vēl var samaksāt par ēdināšanu, ja skolā mācās vairāki mazuļi. Šobrīd šāda veida palīdzība ir pašvaldību ziņā, bet visiem jau palīdzēt nevar, un dažiem skolēniem atmaksātas pusdienas situāciju neuzlabo. Šajā ziņā mani patīkami pārsteidza Staburaga pagasts, kur brīvpusdienas piešķirtas visiem skolēniem.
Skeptiķi deklarē, ka skolēnus nevarēs piespiest ēst skolas ēdnīcās piedāvāto ēdienu, jo to jau nevarot izdarīt arī pašlaik. Daudzi par vecāku doto pusdienu naudu labprātāk mielojas ar bulciņām un limonādi. Piekrītu, bet tas ir izpratnes jautājums. Neviens ar varu nav jāspiež, bet šim jautājumam jāpievērš uzmanība. Vismaz bērnam ir radīta iespēja pusdienot, jo nereti skola ir vienīgā vieta, kur skolēns dabū siltu ēdienu.
Manuprāt, daudziem joprojām ir novecojuši uzskati par skolas ēdnīcām un tur gatavotajiem ēdieniem. Esam viesojušies daudzās skolās, kur mūs pacienāja ar pusdienām. Tās vienmēr bija garšīgas. Ne kartupeļi cieti un sazilējuši, ne gaļas gabals caurspīdīgs.
Diskutējot par ēdināšanas problēmām Latvijas skolās, valdība pauda atbalstu limonādes, saldumu un čipsu tirdzniecības aizliegumam skolās. Pirms kāda laika šādu aizliegumu savā skolā ieviesa Kokneses pašvaldība. Arī toreiz bija daudz skeptisku repliku, tomēr Kokneses vidusskolā skolēni joprojām nevar nopirkt šos našķus. Mani nekad nav pārliecinājis arguments, ka tie, kuri gribēs, vienalga visu atradīs. Ja kāda lieta visu laiku nebūs acu priekšā, kārdinājums tomēr būs mazāks. Nevar jau arī visās nelaimēs vainot čipsu un limonādes ražotājus. Ne jau šie pārtikas produkti ir visu nelaimju cēlonis, bet gan to nepārdomāta un pārmērīga lietošana. Tāpēc tiem nav jābūt izglītības iestādēs.
