Iespējams, pirms 67 gadiem, kad beigām tuvojās Otrais pasaules karš, Aleksandrs Komarovskis un Pēteris Liepiņš šāva viens uz otru, tāpat kā Inese Spura un Visvaldis Lācis. Vieni cīnījās par Hitleru, bet citi par Staļinu — par abiem diktatoriem, kas toreiz Eiropas austrumus bija padarījuši par 20. gadsimta “asinspirti”.
Toreiz Hitlers pavēlēja par jebkuru cenu noturēt ielenkto “Kurzemes cietoksni”. Palīgā vācu bruņotajiem spēkiem viņš nosūtīja Latviešu brīvprātīgo SS leģionu, un Visvaldis Lācis, patriotiskas latviešu ģimenes bērns, kurš Staļina Padomju Savienībā saskatīja daudz ļaunākus draudus tēvzemei nekā nacionālsociālistiskajā Vācijā, tās vienībā cīnījās līdz pēdējam brīdim. Tāpat kā tie 160 000 latviešu, kuri toreiz stājās vācu dienestā.
Inese Spura tajās dienās bija frontes otrā pusē savā darba vietā štābā. Viņa karu sāka kā sajūsmināta komjauniete un kara beigās strādāja divīzijas telefona centrālē. Žestikulēdama, ar padomju ordeni pie labākā kostīma vecā dāma pie maizītēm un kafijas stāsta, kā 1945. gada 8. maijā — Vācijas kapitulācijas dienā — pieslēdz telefona kabeli pēdējai pavēlei: “Pulksten 14 pārtraukt uguni”.
Par to, kas toreiz notika Latvijā, ir divi pretēji skaidrojumi. Maskavas variants ir vienkāršs: padomju “atbrīvotāji” cīnījās pret “fašistiem”. Latviešu SS cīnītāji Padomju Savienībai bija ienaidnieka kolaboracionisti. Šis stāsts sākas ar to, ka pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada vasarā liela Latvijas iedzīvotāju daļa sagaidīja Vērmahtu ar ziediem. Ka holokaustā Latvijā (līdz 1941. gada beigām te tika nogalināti gandrīz visi ebreji) piedalījušās vietējās vienības un, kad 1943. gadā tika izveidots Latviešu brīvprātīgo SS leģions, iedzīvotāji iesaukšanai gandrīz nepretojās.
Latviešu stāsts sākas nedaudz agrāk. Te sākumpunkts ir 1939. gada 23. augustā noslēgtais Hitlera — Staļina pakts, vienošanās, kurā abi diktatori savā starpā sadalīja Austrumeiropu, lai pēc dažām dienām kopā uzbruktu Polijai. Toreiz neatkarīgo Latviju, tāpat kā kaimiņvalstis Igauniju un Lietuvu, okupēja Padomju Savienība. Terora, kas sākās līdz ar Sarkanās armijas ienākšanu 1940. gadā, deportāciju un slepenā dienesta NKVD izdarītās slepkavošanas radīto traumu Baltijas tautas nav pārvarējušas līdz pat šodienai.
To, ka valdīja prieks, kad vācieši 1941. gadā atkal padzina krievus, un ka labprātīgi piedalījās cīņās, kad Hitlers izveidoja igauņu un latviešu SS divīzijas, neapstrīd arī latviešu eksperti, tādi kā Okupācijas muzeja valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs. Taču viņi norāda, ka toreiz latviešiem runa neesot bijusi par palīdzēšanu Hitleram, bet par to, lai nodrošinātu savas mazās valsts pastāvēšanu abu teroristisko režīmu cīņā (konfliktā) austrumos un rietumos. Saskaņā ar latviešu vēstures versiju bija cerība, ka Otrais pasaules karš beigsies tāpat kā Pirmais, kad Vācija un Krievija sabruka vienlaikus, un tas deva izredzes mazajām tautām. Šādā gadījumā latviešu SS vienības varētu veidot pašu armijas kodolu.
Šāda loģika aizstāv leģionārus arī pret pārmetumu, ka latvieši piedalījušies holokaustā. Kad 1943. gadā ar vispārējās mobilizācijas palīdzību izveidoja divas latviešu SS divīzijas, ebreju nogalināšana Latvijā jau sen esot beigusies. Iespējams, vietējie līdzdalībnieki gan esot uzņemti jaunizveidotajās vienībās, taču lielākā daļa leģionāru esot cīnījušies tikai frontē.
Rīgā, Latvijas galvaspilsētā, divas reizes gadā pretī stāv abi vēstures skaidrojumi — 9. maijā, kad valsts krievvalodīgie iedzīvotāji pompozi atzīmē “Uzvaras dienu”, un 16. martā, kad latviešu SS vienību veterāni pulcējas pie Brīvības pieminekļa Vecpilsētas malā. Katru gadu pirms 16. marta valda bažas, ka varētu nonākt līdz vardarbīgām nekārtībām starp leģionāru gājiena un pret viņiem vērstās demonstrācijas dalībniekiem.
Iepriekšējos gados Latvijas valdība vienmēr mēģinājusi pievērst 16. martam pēc iespējas mazāku uzmanību — arī bailēs no kaitējuma Latvijas tēlam, kā tas bija tad, kad parlaments deviņdesmito gadu beigās leģionāru dienu pasludināja par oficiālu atceres dienu. Pēc diviem gadiem šo lēmumu atcēla. Taču pēc tam, kad prezidents Andris Bērziņš latviešu SS leģiona atcerei veltīto starptautisko kritiku nosauca par “negodīgu”, šogad uztraukums ir lielāks nekā parasti.
Pie kafijas galdiņiem un dažu šodien vēl dzīvo cīnītāju pensionāru dzīvokļos dzirdami mēreni toņi. Šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam, nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir domīgums. Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav vis sākusies paradīze, bet gan slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora ietekmē pievienojās latviešu SS vienībām. “Es šos vīrus nenosodu,” saka Inese Spura. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9. maija svinībās. “Šis karš jāizbeidz,” saka kādreizējā komuniste.
Otrā pusē, pie tiem, kurus padomju laikā daudzus gadus vajāja kā “fašistus” un pazemoja, tonis ir tikpat mierīgs. Šo vīru dzīves gājums bijis citāds kā Aleksandram Komarovskism vai Inesei Spurai. Viņiem bija liegta karjera un atzinība. Piemēram, 1924. gadā dzimušais Pēteris Liepiņš pēc kapitulācijas tika ieslodzīts darba nometnē pie Maskavas, bet vēlāk kļuva par smagās mašīnas šoferi. Kamēr abi kādreizējie sarkanarmieši šodien dzīvo komfortablos apartamentos Rīgā, viņš mājo mazā dzīvoklītī paneļu mājā, pilnā ar zāļu kastītēm, sīkiem nieciņiem un avīžu izgriezumiem.
Par spīti atšķirībām dīvainais sajaukums no vecajiem padomju stereotipiem un jaunajām pārdomām ietekmē gan veco sarkanarmiešu noskaņojumu, gan SS veterānu stāstus. Šo vīru domāšanā galveno vietu ieņēmusi padomju terora apsūdzība: Pēteris Liepiņš labi zina, kā Staļina bendes 1940. gadā, uzreiz pēc pirmo padomju tanku iebraukšanas Rīgā, izsūtīja ģimenes uz Sibīriju, ieskaitot bērnus un vecvecākus. Viņam Staļina izdarītā Latvijas aneksija vēl ir dzīvā atmiņā, un toreiz viņš ticēja argumentam, ka (par spīti holokaustam, ko viņš apzinājās) jāiet kopā ar vāciešiem, lai atbrīvotos no krieviem.
Un tomēr arī šajā nometnē tonis ir pieklusināts. Par spīti darba nometnei un gadu desmitiem ilgajai okupācijai Liepiņš šodien neizjūt naidu pret “krieviem”. Okupantiem? “Toreizējos virsniekus tā noteikti var saukt,” viņš saka šodien. Taču uz jauno paaudzi tas, protams, vairs neattiecas. Vecais leģionārs iebilst pret skaļajiem strīdiem ap 16. martu un
9. maiju, tāpat kā Inese Spura, kas cīnījās frontes otrā pusē: “Politiķi abās pusēs ļaunprātīgi izmanto mūsu biogrāfijas,” viņa konstatē.
