Tie, kurus reiz savaldzinājuši kalni, zina, ka šī virsotņu mīlestība atšķirībā no dažas citas ilgs līdz pat mūža galam. Augstie Tatri ir salīdzinoši tuvu Latvijai, un tāpēc pēc Polijas Tatru iepazīšanas pērnvasar posos uz Slovākijas pusi palūkot, kā Augstie Tatri izskatās tur.
Nokļūšana līdz Tatriem prasa lielu upuri, un tas ir brauciens cauri Polijai. Mēs sadalījām šo ceļu divās daļās pa divām dienām, galvenokārt tāpēc, ka Varšavā bija paredzēts koncerta apmeklējums. Pirmajā dienā nobraucām 680 km (ceļš no Jēkabpils līdz Varšavai — 10 stundas ar pauzēm). Otrajā dienā no Varšavas līdz naktsmītnei Nova Lesnā 500 km veicām apmēram septiņās stundās.
1. diena:
vakargaismas un
vētras skartie kalni
(Tatranska Lomņica — Skalnate Pleso)
Augstie Tatri ir ne tikai kalnainā reģiona un nacionālā parka nosaukums, tā ir arī otra lielākā Slovākijas pilsēta, kas laiski izstiepusies 15 nelielu apdzīvotu vietu garumā pašā kalnu pakājē, piedāvādama visdažādākās izklaides gan ziemas, gan vasaras sezonā.
Lielākā no apdzīvotajām vietām — Tatranska Lomņica — ir mūsu pirmais galamērķis un pirmā vakara izpētes punkts pēc tam, kad esam apmetušies mīlīgā viesu namiņā ciematā Vila Slavka Nova Lesnā un sajutuši saimnieces viesmīlību. Tā kā jūnija vidus vēl īsti nav tūrisma sezona Tatru kalnos, tad pacēlāji beidz darbu ap plkst. 16. Ierodoties ap pieciem vakarpusē, vienīgais veids, kā tikt kalnos, ir kāpt pašu spēkiem.
No Tatranska Lomņicas kalnos ved vairāki ceļi, pirmajam mazajam kāpienam izvēlamies taku no viesnīcas “Grand Hotel Praha” līdz Skalnatei Pleso (augstums 1700 m), kas ir netālu esošā pacēlāja pirmā pieturvieta. Pacēlāja galapunkts ir Lomņicas smaile 26 metru augstumā. Lapkoku mežs ieskauj pirmo takas posmu — šauru celiņu, kas gandrīz taisni vedina uz tālākiem plašumiem. Pakāpjoties augstāk, skatam sāk pavērties kalnu piekājes līdzenumi un platā kalna mugura, kurā paredzēts uzrāpties. Līdz “Start” namiņam, kurā laikā, kad tas ir atvērts, piedāvā picas un pastas, ved asfaltēta taka, pa kuru var doties arī riteņbraucēji. Vēl augstāk kalnā parādās diezgan interesanta ainava, postaža, kas lēnām sāk atkopties — 2004. gadā Tatros bija vētra, ne jau parasta, bet tāda, kas kā sērkociņus nolauza veselus mežus ļoti daudzās kalnu nogāzēs, atstājot tās kailas un sapostītas vairāku hektāru platībā. Stumbri lielākoties ir aizvākti, redzami tikai celmi un vētras nopļautie lauki. Cik gan liels bijis vētras spēks, ja tā nolauž ne jau trīs vai piecus kokus vienā meža apgabalā, bet visus kā vienu?!
Tālāk no “Start” taka kļūst manāmi grūtāka, jo kāpums turpinās pa stāvu, akmeņainu nogāzi, tomēr skati pat no neliela augstuma ir neaprakstāmi lieliski un tādi tie ir līdz pat Skalnate Pleso. Pleso slovāku valodā nozīmē “ezers”, un vienmēr, kur kartē ir šis nosaukums, ceļotājs atradīs miniatūrus kalnu ezeriņus. Pie Skalnate Pleso ir kalnu namiņi, kuros dabūjamas uzkodas, dzērieni un iespējama laiska atpūta — koka zviļņi kalnu skatu baudīšanai, ideāli izvietotas terasītes un pat maziņš rotaļlaukums pašiem mazākajiem kalnākāpējiem. No omulīgā koka namiņa aicinoši pavērtajiem un apgaismotajiem logiem skan radio, acīmredzot darbinieki maiņās nakšņo turpat, kur strādā, lai nebūtu diendienā jāpārvietojas augšup un lejup kalnos. Šeit, augšā, ir fantastisks klusums, vien čalo strautiņš, kas iztek no Skalnate Pleso, un mani pārsteidz vakara gaisma — tā kļūst neparasti samtaina, mirdzoša un iekrāso mākoņus un gaisu rozā violetos toņos kā skaistākās saules atvadas debesīm. Tādu gaismu laikam var redzēt tikai kalnos. Lai paspētu nokāpt pirms tumsas, jāpasteidzas, un, sasmēlušies pirmos iespaidus, to arī paveicam. Kopējais noietais laiks augšup un lejup — 4,5 stundas.
2. diena: augstāk
par bezgalību
(Stari Smokoveca — Hrebjenoka — Teriho Hata)
Otrā diena uzaust saulaina, un laikam mums ir paveicies ar laiku, jo, iepriekš meklējot informāciju par ceļojuma galamērķi un pētot citu ceļotāju pierakstus un attēlus par Tatriem, nevienam neredzēju saulainā laikā tapušas bildes, vienmēr miglā un reizēm rasainā lietū. Tatru visaugstākā virsotne ir Gerlaha smaile (2645 m virs jūras līmeņa), uz otru augstāko smaili — Lomņickas — 2634 m augstumā iespējams uzbraukt ar pacēlāju (takas uz turieni neved), tomēr jārēķinās, ka šis prieks dārgi maksās — 44 eiro no cilvēka (viens pacēlājs no Tatranska Lomņicas uz Skalnate Pleso un otrs brauciens no Skalnate Pleso līdz Lomņicas smailei). Šajā smailē ir izvietoti vairāki objekti, kurus apmēram 50 minūšu laikā ir iespējams apskatīt — observatorija, skatu terase, kafejnīca.
Tomēr Augstajos Tatros netrūkst arī citu transporta veidu, ar ko pārvietoties. No Tatranska Lomņicas kaimiņpilsētas Stari Smokovecas uz Hrebjenoku kursē elektriskais vilcieniņš-funikulieris. Katrā (tiešām katrā!) Tatru bukletā ar lepnumu minēts, ka ar šo funikulieri braukusi Lielbritānijas karaliene Elizabete. Kāds tūrists kasē pirms mums uzstājīgi cenšas noskaidrot, vai, uzbraucot “augšā”, ir labs laiks? Saņemot atbildi, ka tas esot tāds pats kā te, lejā, viņš tomēr laikam negrib tam ticēt. Viņš tā nejautātu, ja zinātu, ka mazais vagoniņš pabrauc tikai septiņas minūtes un jau sasniedzis Hrebjenoku 1285 m augstumā, un tas tiešām ir tepat vien, nekur pārāk lielos augstumos. Tā kā diena ir saulaina un debesīs klejo vien daži balti pozitīvi noskaņoti mākonīši, skats no Hrebjenokas ir satriecoši labs, bet mēs ceram, ka tālāk būs vēl labāks. Jau jūtama tūristu burzma, tāpēc dodamies prom no visiem pa kartē nolūkoto maršrutu — no Hrebjenokas līdz Teriho Hata pa ieleju Mala Studena.
(Turpmāk vēl.)
