Tautas frontes veidošanās pirms 30 gadiem bija fenomens, kas no jauna pacēla nospiesto tautas pašapziņu. Cilvēki bija kā ar brīvības spārniem, un tādu šo laiku atminas aizkraukliete Dagmāra Dzirkale. Kopā ar citiem viņa veidoja Latvijas Tautas frontes grupu toreizējā uzņēmumā “Lauktehnika” un iesaistījās tās aktivitātēs. Tāpat kā daudziem citiem, arī Dagmāras kundzei tas viss jau ir pagātnes atmiņās, un tagad viņa ar visu sirdi pievēršas tam, ko savulaik apguvusi. Par to visu saruna ar aizkrauklieti.
Tas vīrietis pareizi runā!
— Kāds jūsu atmiņā bija Tautas frontes veidošanās laiks?
— Tas bija tāds pacēlums, kāda varbūt, iespējams, vairāk nekad nebūs. Tauta modās, un gribējās tajā visā piedalīties. Tā bija kā balansēšana uz naža asmens, jo vēl taču darbojās kompartija, bet process, kas bija sācies, vairs nebija apturams. Tolaik strādāju “Lauktehnikā”. Bija aizvadīts Rakstnieku savienības kongress, dzirdējām, ka organizējas Tautas fronte, tur ir tāda Kalniete, un spriedām, ka arī mums vajag savu nodaļu. Domājām, šim lēmumam jānāk no “apakšas” — pašu iniciatīvas. Noorganizējām grupu, aizbraucām piereģistrēt nodaļu uz Rakstnieku savienību. Nākamajā dienā mani uzrunāja toreizējais uzņēmuma vadītājs Māris Kļaviņš, sakot, ka arī mums vajadzētu veidot savu nodaļu. Teicām, ka esam jau to izdarījuši, kas viņu pārsteidza, jo arī viņš vēlējās iesaistīties. Visu laiku darbojoties, mums uzņēmumā bija vislielākais atbalsts — telpas, kur pulcēties un rīkot pasākumus, transports. Brauca pie mums rakstnieki Vladlens Dozorcevs un Marina Kosteņecka, politiķi Tālavs Jundzis un Odisejs Kostanda.
— Kā veidojās Aizkraukles (toreizējā Stučkas) rajona nodaļa?
— Tagad grūti pateikt, kas bija tās iniciators, bet atceros, ka uz pirmajām sanākšanām tautfrontieši pulcējās tagadējā interešu izglītības centrā. Turpināju šajā organizācijā sekretāres darbu un protokolēju visas norises. Veidoju arī grupu sarakstus, bet tuvojās 1991. gada puča laiks, un tēvs ieteica visu tomēr iznīcināt, lai manis dēļ neviens neciestu, jo tolaik jau nevarēja zināt, kā viss izvērtīsies. To, kas palika, vēlāk nodevām muzejā. Lielākās nodaļas rajonā bija no “Lauktehnikas”, HES un VEF Telefonaparātu rūpnīcas. Arī pagastos cilvēki aktīvi darbojās. Aizkrauklē tie bija Guntis Libeks, Arvīds Ozols, Aleksandrs Bergmanis, Jānis Krampis, Pēteris Briedis, Jānis Duberis, Ainis Līdaks un citi. No sievietēm arī toreizējā laikraksta “Staburags” redaktore Silvija Piļka. Nevienu no viņiem es iepriekš nepazinu. Atceros, ka vienā no pirmajām sanāksmēm kāds vīrietis bieži cēlās kājās un izteica labas idejas. Blakussēdētāja teica, ka to jauno vīrieti pelēkajā džemperī vajadzētu izvirzīt valdei, jo viņš ļoti pareizi runā. Izrādījās, tas ir ārsts Guntis Libeks, kurš kļuva par Latvijas Tautas frontes Aizkraukles rajona nodaļas vadītāju. Sākums bija interesants — sanāksmes, sarunas par valsti un neatkarību, lai atgūtu savu tautas pašapziņu. Uzreiz jau nebija pat domas par izstāšanos no Padomju Savienības. Tas viss dzima pamazām. Dažkārt sapulces līdz vēlai naktij notika arī pie manis mājās. Tuvojās jau pusnakts, un it kā varētu iet gulēt, bet kāds ierunājas, ka vēl Pēteris Briedis nav atnācis, kurš vienmēr kavējās. Jāgaida, jo viņam vienmēr bija labas domas, ko piebilst. Toreiz mēs tvērām katru vārdu un ideju. Atceros, ka pēc lielās Tautas manifestācijas Rīgā, Mežaparkā, 1988. gada 7. oktobrī, nākamajās divās dienas notika Tautas frontes dibināšanas kongress, un es sēdēju pie televizora, skatījos pārraides un pierakstīju katra runātāja interesantākās frāzes, un tādu bija ne mazums. Daudzu gan vairs nav starp mums.
— Tomēr toreiz netrūka arī pretspara šiem tautas brīvības centieniem.
— Tā bija, lai gan “Lauktehnikā” to neizjutām. Grūtāk klājās VEF, kur darbojās arī interfronte. Vienīgo gadījumu atceros, kad biju izlikusi plakātu ar aicinājumu 23. februārī nesveikt savus vīriešus okupācijas karaspēka svētkos. Tad gan man kāds pienāca klāt un vaicāja, kāpēc es viņus necienot. Citu domstarpību mums nebija. Arī laikrakstos mums bija atbalsts, un arvien vairāk cilvēkiem tas kļuva svarīgi.
Katram savs laiks
— Nebija žēl, ka organizācija tomēr beidza pastāvēt?
— Nē, jo domāju, ka tā savu galveno misiju paveica. Tas bija interesants un jauks laiks, ka spējām tā izkustināt sevi un citus. Tagad gan līdzcilvēkiem liekos kā parādniece, jo vēlāk viss izvērtās ne tā, kā cerēts, īpaši tagadējiem pensionāriem, un par to ir skumji. Es daudzkārt prātoju — kurā brīdī un kas aizgāja greizi? Daudzi tie paši cilvēki taču arī vēlāk palika vadībā. Tomēr ir sajūta, ka tur, “augšā”, mūs nesaprot, īpaši laukos dzīvojošos. Vai tad rīdzinieki uz laukiem nemaz nebrauc, tikai pa lielajiem ceļiem pārvietojas?
— Kā aktīvo darbošanos uztvēra jūsu ģimene?
— Vīrs atbalstīja un vairāk bērnus pieskatīja, bet tā lielā aktīviste biju es. Bērni noteikti atceras, ka manis bieži nebija mājās. Vistrakāk bija 1991. gada janvāra barikāžu laikā, jo pirms tam traģiskus notikumus jau pieredzēja Lietuvā. Tad gan bija bažas, un ar nedrošu sirdi braucām uz Rīgu, bet viss beidzās labi. Bērni arī kaut ko no tā visa atceras — kā devāmies uz manifestāciju Rīgā, un esam to visu pārrunājuši arī vēlāk. Viņi neatbalsta to, ko šobrīd dara valdība, bet savu valsti gatavi aizstāvēt. Dēls Kaspars dzīvo un strādā Rīgā, meita Ieva — Carnikavā, un man ir četri mazdēli.
— Vēlāk nedomājāt darboties sabiedrības labā?
— Savulaik iestājāmies apvienībā “Tēvzemei un Brīvībai”. Tad tā dalījās un izveidojās Pilsoniskā savienība, kam pievienojāmies, jo iepriekšējā nejutām atbalstu cilvēkiem no rajoniem. Pēc tam gan sabiedriskajai dzīvei pieliku punktu.
Izvēle nav viegla
— Jau rīt Saeimas vēlēšanas, un jūs ilgus gadus esat bijusi rajona vēlēšanu komisijā. Patika šis darbs?
— Ļoti, jo mani vienmēr saistījis darbs ar cilvēkiem. Mums kā rajona komisijai bija sadarbība ar visu pašvaldību komisijām, un komanda bija ļoti laba. Vēl tagad tiekoties, to visu atceramies ar labām domām. Savulaik visas apkopotās un apstrādātās ziņas naktī pēc vēlēšanām paši vedām uz Rīgu, vēlāk procesu datorizēja, un viss notika elektroniski, kas atviegloja darbu.
— Tagad pārmet zemo vēlētāju aktivitāti, bet cilvēki teic, ka neredz jēgu balsošanai. Vai pati iesiet balsot?
— Uzskatu, ka balsot ir jāiet, jo pašiem par visu jālemj. Tomēr piekrītu, ka grūti izvēlēties, par ko balsot. Televīzijā skatījos premjera kandidātu debates. Tās bija šausmas, ko tur varēja dzirdēt, ko viens otram “gāza” virsū. Lai ko tādu pateiktu, iepriekš noteikti vajadzēja krietni pastrādāt, lai kaut ko tādu “izraktu”. Tagad visi kandidāti apgalvo, ka dzīvosim labi, bet kāpēc tad iepriekš nestrādāja? Solīt jau var visu, bet neviens nepasaka, kur to visu ņems. Ir jau kādam redzējums, ko un kur var samazināt, bet, kad būs jādara, vai tā notiks? Savu izvēli esmu izdarījusi, bet tā ir grūta, jo ir saraksti, kuros nevienu kandidātu nepazīstu. Varbūt jaunajiem vairāk jāinformē par sevi.
Ar visu sirdi dārzā
— Cik ilgi esat aizkraukliete?
— Mana dzimtā puse ir Sunākste. Pēc Bulduru dārzkopības tehnikuma beigšanas sāku strādāt Aizkraukles dārzniecībā. Tad apprecējos, piedzima bērni, un mani pierunāja strādāt par tehniķi pilsētas izpildkomitejā. Vēl nedaudz pastrādāju veikalā un tad pārgāju uz “Lauktehniku”, kur biju saimniecības daļā. Tolaik būvēja jaunās ēkas un vajadzēja tās iekārtot, tā ka organizatoriskā darba bija daudz. Tad Guntis Libeks aicināja organizatoriskajā darbā uz rajona padomi, kur strādāju līdz pat tās likvidēšanai.
— Kam tagad veltāt laiku?
— Savai pamata profesijai — dārzkopībai. Praktiski un teorētiski atsvaidzinu zināšanas un iemaņas. Mājās sakrājusies liela kaudze ar žurnāliem par šo tēmu. Zinu, ka lielākoties jau tajos ir viens un tas pats, tomēr nespēju atturēties nenopirkusi. Katru gadu braucu arī uz skolas salidojumiem Bulduros, un grūti pat aptvert, ka jau 50 gadu pagājuši kopš beigšanas.
— Jums ir tā dēvētie “zaļie” pirkstiņi?
— Noteikti. Izaudzēju visu mums pašiem, kā arī meitas un dēla ģimenēm. Man patīk, ja ir savi dārzeņi.
— Dārzā paļaujaties uz veiksmi vai zināšanām?
— Abām. Ja pagājušajā gadā gurķi lielajā mitrumā sapuva, tad šogad tajā pašā vietā auga griezdamies, un te jāpaļaujas uz dabu. Tomēr arī zināšanas ļoti noder. Man katru gadu vajag kaut ko jaunu un patīk gaidīšanas process — kas tur izaugs. Iestādu tulpes sīpolu vai dāliju un gaidu, kāds būs zieds. Interesanti. Katru gadu izmēģinu vairākas jaunas tomātu un paprikas šķirnes. Ko tad citu pensijā mēs darītu? Arī ziemā kopā ar vīru ar velosipēdiem braucam uz dārzu. Iekurinām krāsniņu, noslaukām celiņu. Tur mums ir tāda laba kaimiņu kompānija. Kādreiz visi bijām jauni un tikāmies pēc darba, tagad esam pensijā, varam parunāties biežāk. Vēl jau arī pabarojam tur savus klaidonīšus kaķus. Reiz kāds redzēja, ka piebrauc sieviete ar velosipēdu, no lielas somas izlaiž kaķi un aizbrauc. Viņš klīda apkārt un, protams, palika tur, kur viņu kāds pabaro. Arī mājās mums ir savs Pičuks. Ilgi slimoja un ārstējām, līdz vīrs teica, ka, ielās dzīvojot, vesels nebūs, tāpēc vedām mājās. Domājām, ka kaķenīte, bet izrādījās runcis. Iepriekš mums bija divas kaķenes, kas tagad jau labākos medību laukos. Viena arī no ielas paņemta — trīs krāsu un pūkaina. Nav saprotams, kā tādu var izmest! Tā tās dienas paiet, un nekad nevaru pateikt, ka man nebūtu, ko darīt. ◆
