Laikraksta “Diena” un TV3 izsludinātajai “Latvijas lepnuma” šīgada balvai ieteikta neretiete Alda Šustiņa. Par savu mammu konkursam uzrakstīja meita Andžela. Aldas kundze par to bija pārsteigta — tādu kā viņa ir tūkstošiem! Neko īpašu viņa nav paveikusi, tikai visu mūžu apzinīgi strādājusi. 25 gadus Alda Šustiņa vada individuālo uzņēmumu “Pavards” un ēdina skolēnus Neretas J. Jaunsudrabiņa vidusskolā. Laikā, kad šī joma bija neziņā tīta, Aldas kundzei pietika apņēmības veikt šo darbu.
Darbs pirmajā vietā
— Katram cilvēkam ir sava sūtība, arī būt par vadītāju. Ne katrs to spēj, bet jūs uzņēmāties?
— Tā jau noteikti ir, ka ikvienam cilvēkam lemts kas savs, un man vienmēr šķita, ka varu vairāk. 90. gadi bija laiks, kad daudz kas bruka. Beidzās arī mans 20 gadu darbs Statistikas pārvaldē par skaitļotāju. Tad mani paaicināja vadīt ēdnīcu skolā. Pēc gada arī šī joma sāka jukt, un palikām neziņā, kā strādāt tālāk. Nolēmu pati uzņemties vadīt individuālo uzņēmumu skolā. Vispār savulaik esmu apguvusi inženiera bakteriologa profesiju, bet veselības dēļ nevarēju vairs šo darbu veikt. Visu mūžu esmu pieradusi daudz un atbildīgi strādāt. Ja vajadzēja paveikt kaut ko papildus, nebija par grūtu. Nekādu bagātību ar to neesmu ieguvusi, tikai darbu un negulētas naktis, par to visu domājot. Tagad arvien biežāk domāju, ka jāpaiet maliņā. Jāsāk ar darbiem nedaudz piebremzēt, jo spēka ir tik daudz, cik ir.
— Sabiedriskās ēdināšanas joma jums bija kas jauns?
— Pilnīgi. Visas darbinieces bija zinošākas par mani, ar speciālu izglītību šajā jomā. Pirmajā laikā biju tik apjukusi, ka neatcerējos, kā zupu izvārīt, it kā nekad dzīvē nebūtu to darījusi! Tad saņēmos, nokārtoju eksāmenus un ieguvu attiecīgo kategoriju darbam ēdināšanā.
— Šajos gados skolas ēdnīcā daudz kas mainījies?
— Ļoti daudz. Esam paši auguši, un prasības kļuvušas stingrākas. Atceros pirmo reizi, kad mums vajadzēja klāt galdu kādam pasākumam. Visu nakti strādājām, jo nebija pieredzes. Tagad esam gatavākas lielākiem izaicinājumiem. Piemēram, kad Neretā notika pasaules latviešu ģimeņu 3×3 nometne un daudzos dalībniekus vajadzēja pabarot. Grūtību netrūka, bet tikām galā.
— Esat prasīga vadītāja?
— Domāju, ka jā. Varbūt tas nāk ar gadiem, bet, iespējams, tāpēc, ka esmu augusi tādos laikos, kad nevarēja atļauties bezdarbību. Mājās varēja kas palikt nepadarīts, bet darbā visam bija jābūt laikus un kārtībā. To neuzskatu ne par ko īpašu. Kad man 40 gadu vecumā piešķīra apbalvojumu par darbu, bija kauns to pieņemt, jo nesapratu, par ko tas man? Kopā ar skolu esam sava darba “latiņu” pacēluši diezgan augstu un cenšamies to tādu noturēt. Tas ir komandas darbs, kas ne vienmēr bijis viegls. Tomēr jāiztiek, kā ir. Arī nelabvēļu pietiek. Tāda ir dzīve.
Gribas kaut ko vienkāršu
— Tagad jau visi sūdzas, ka bērni slikti ēd. Tā ir?
— Ar lielajiem problēmu nav, bet jaunākie gan vairāk ir neēdāji. Ne vienmēr to, kas mums pēc noteikumiem viņiem jāgatavo, bērni grib. Mēģinām variēt, jo — kam gatavot ēdienu, ja viss paliek šķīvjos? Joprojām gan bieži valda uzskats, ka skolas ēdnīcā viss ir negaršīgs, bet tas tā nav. Ļoti cenšamies, lai būtu veselīgi un garšīgi.
— Vai arī pašai patīk gatavot ēdienu?
— Diez vai es gribētu būt pavāre. Mājās agrāk gatavoju biežāk, bet meita jau izaugusi, un mums abiem ar vīru vajag maz. Tagad vairāk gribas kaut ko ļoti vienkāršu, piemēram, maizi ar ievārījumu vai putraimu biezputru. Saldumi gan man garšo. Kūkai varu mierīgi noēst visu virsu.
— Cilvēki nereti sapņo — kad beidzot būs atpūtā, tad gan darīs tik daudz ko. Arī jūs par to domājat?
— Nē. Man ir bažas — ko es bez darba visu dienu darīšu? Jā, šobrīd tas aizņem visu manu laiku, arī domas. Dažkārt jau paliek sevis žēl, bet rītos tomēr ceļos un eju. Ikdienā esmu starp savām darbiniecēm, kuras ir daudz jaunākas par mani, skolēniem, tāpēc es pielāgojos viņiem un nejūtu, cik man gadu.
Daudz ko dzīvē esmu iemācījusies, izņemot divas lietas — prasmi strādāt ar datoru, ko varēju izdarīt, bet negribēju. Vienmēr šķitis — ja esmu ko ar roku ierakstījusi, tad tas tur arī ir. Tagad laikam datoram arī vairs neķeršos klāt. Neprotu arī vadīt automašīnu, un nekad nav bijis par to intereses. Es labprātāk esmu pasažiere un izbaudu braucienu. Daudz ceļot nav iznācis, bet savulaik arī saistībā ar darbu esmu bijusi ārpus Latvijas. Sev par nelaimi, savulaik iegādājos tūrisma ceļazīmi braucienam uz kalniem Krimā. Tad gan domāju, kāpēc man, turklāt par savu naudu, tā jāmokās? Tālākās ārzemēs nav iznācis būt, bet Lietuvā un Igaunijā, vairāk arī pa Latviju ceļots.
Skaists laiks
— Esat neretiete?
— Jā. Mācījos šajā pašā skolā un savulaik trīs kilometrus uz to gāju. Mums joprojām ir lauku mājas, ko ar meitu un znotu kopjam. Meita ir skolotāja un strādā Jūrmalā, bet uz Neretu atbrauc bieži.
— Nereta ļoti mainījusies?
— Tā noteikti kļuvusi pievilcīgāka, bet cilvēku paliek arvien mazāk. Kad pati vēl mācījos Neretas skolā, bijām 600 skolēnu, tagad ap 170… Tagad visi sūkstās, ka ir grūti, bet domāju, ka cilvēki nezina, kā tas ir. Manā bērnībā un jaunībā nebija ne uz pusi, cik tagad. Tomēr, lai arī man ir liels darba stāžs, kauns par savu pensiju, jo tā ir niecīga.
— Vai atliek laiks arī kādam vaļaspriekam?
— Aizņemtības dēļ tādu vairs nav, bet grāmatas gan joprojām lasu. Kad ir kreņķīgs prāts, izlasu kādu Vollesa darbu. Tad ne par ko citu nav jādomā. Atpūšos arī savos laukos.
— Drīz Pirmā advente. Vai tas ir gaidīts laiks?
— Tas ir ļoti skaists laiks. Manā ģimenē pie ticības stingri neturējās, bet Dievs mums sirdī vienmēr bijis. Arī Ziemassvētkus svinējām visos laikos. Žēl gan, ka tagad tik ātri sabiedriskās vietās izgrezno eglītes. Man žēl kociņu. Paši pēc eglītes uz mežu savulaik devāmies Ziemassvētku vakarā. Kad pārnesa mājās, tā smaržoja, un bija tā īpašā svētku sajūta.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Alda Šustiņa.
DZIMŠANAS LAIKS:
1939. gada 17. oktobris.
IZGLĪTĪBA:
nepabeigta augstākā.
NODARBOŠANĀS:
vada individuālo uzņēmumu “Pavards”.
DZĪVESVIETA: Nereta.
ĢIMENE: vīrs Vladimirs, meita Andžela.
VAĻASPRIEKS:
grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
Fragments no Andželas Šustiņas vēstules “Latvijas lepnuma” balvai:
“Zinu, ka šai balvai katru gadu piesaka cilvēkus, kuri veikuši ko patiesi skaistu, drosmīgu vai pārsteidzošu. Šoreiz piesaku cilvēku, kurš, manuprāt, pelnījis šo atzinību, jo ir piemērs un paraugs tam, kā godprātīgi, nesavtīgi, ar milzīgu atbildību jādara savs darbs. Par spīti gadiem, veselības problēmām, ikdienas darba neveiksmēm, viņa turpina darboties, radot apkārtējos apbrīnu un cieņu.
Mammai bērnu ēdināšana nav tikai naudas pelnīšanas joma. Gadiem visa ģimene redzam, kā tiek domāts par katru sīkumu, lai viss izdotos pēc iespējas labāk. Ēdiens ir gatavots kā mājās — ar sirdi, jo citādi mamma vienkārši neprot. Viņas pavāres noteikti varētu pastāstīt par stingrību un neatlaidību, ar kādu mamma prasa atbildību un perfekti paveiktu darbu. Augstas prasības viņa vienmēr izvirza vispirms pret sevi, tad arī prasa to pašu no citiem.
Es lepojos ar savu mammu un apbrīnoju viņu. Šajos gados viņa daudz vairāk ir domājusi par citiem, nevis par sevi, savu labumu. Katrs agrais rīts, kad mamma ar savu velosipēdu dodas uz darbu, viņai ir tik svarīgs… Un mums visiem pārējiem arī. Es domāju, ka Latvija var lepoties ar tādiem cilvēkiem kā mana mamma!”
