Vairāki “Staburaga” lasītāji vēlas zināt, kā notiks dzīvesvietas deklarēšana tad, kad pieraksts vairs nebūs vajadzīgs.
Vairāki “Staburaga” lasītāji vēlas zināt, kā notiks dzīvesvietas deklarēšana tad, kad pieraksts vairs nebūs vajadzīgs.
Kā noskaidrojām Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, Dzīvesvietas deklarēšanas likums stāsies spēkā no nākamā gada 1. janvāra, un tad pieraksts vairs nebūs vajadzīgs. Tas gan nenozīmē, ka cilvēks varēs dzīvot bez jebkādas reģistrācijas — sava dzīvesvieta būs jādeklarē. Cilvēks pats varēs pašvaldībā paziņot, kurā vietā viņš reāli dzīvo.
Likums paredz, ka personai būs tiesības apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai šis īpašums piederēs, būs noslēgts īres vai nomas līgums, vai īpašuma lietošanas tiesības iegūtas uz laulības, radniecības vai cita likumiska pamata. Ja cilvēks dzīvesvietu nedeklarēs, pašvaldībai būs tiesības iekļaut Iedzīvotāju reģistrā ziņas par viņu pēc reālās dzīvesvietas.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde gan paredz, ka pāreja no pieraksta uz dzīvesvietas deklarēšanas principu iedzīvotājiem radīs neērtības. Jau tagad var saņemt jaunās pases bez ailītes pierakstam, taču ir daudzas iestādes, kur pierakstu prasa obligāti. Līdz ar to iedzīvotājiem jādodas uz pašvaldību vai Iedzīvotāju reģistru, lai saņemtu izziņu par pieraksta vietu.
Problēmas rada arī īpašumtiesību apliecināšana — dzīvesvietu deklarēt varēs tikai tad, ja varēs uzrādīt zemesgrāmatas aktu, īres līgumu vai citus atbilstošus dokumentus. Šāda problēma jau radusies kādam vīram no Aizkraukles, kurš izrakstījies no vecāku mājām un nopircis dzīvokli. Viņš domājis, ka atbilstoši jaunajam likuma pieraksts nav vajadzīgs, taču bankā, kur kārtots kredīts, tādu pieprasījuši.
— Devos nokārtot pierakstu, bet man to nedod. Vispirms jaunais dzīvoklis jāreģistrē zemesgrāmatā, lai es varētu apliecināt savas īpašumtiesības, kā to paredzot likums. Diemžēl reģistrācija ilgst vairākas nedēļas, tikmēr jādzīvo bez pieraksta, — stāsta vīrietis. — Pašam negribot, esmu kļuvis par “bomzi”.
Izrādās, par “klaidoni” viņš padarīts likumīgi. Tādu likumu Latvijas valdība pieņēmusi jau tad, kad tikko sākās dzīvokļu privatizācija. Tas vairākkārt grozīts un papildināts, taču viens likuma punkts būtībā palicis nemainīgs: jebkurus darījumus ar nekustamo īpašumu var veikt tikai īpašnieks vai viņa pilnvarota persona. Īpašumtiesības apliecina zemesgrāmatas akts, un bez tā uzrādīšanas nevienu īpašumā pierakstīt nevar. Tas pats attieksies arī uz dzīvesvietas deklarēšanu.
Latvijas valdība daudziem valsts iedzīvotājiem sagādājusi neapskaužamu situāciju: nekustamā īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā nenotiek vienā stundā, pat ne vienā dienā, bet gan vairākās nedēļās. Visu šo laiku cilvēkiem, kuri dzīvo savā īpašumā, jāiztiek bez pieraksta un pēc jaunā gada, iespējams, arī bez deklarētas dzīvesvietas. Turklāt šādas prasības šķietami vienkāršo dzīvesvietas deklarēšanu padarīs par tikpat sarežģītu un laikietilpīgu procesu, kāda šobrīd ir pieraksta nokārtošana.
