Darbs, bērni un vaļasprieks —
trīs lietas, kas spilgti raksturo ērberģieti Valēriju Vectirānu. Lietu secību var jaukt, un katrā dzīves situācijā virsroku gūst cita. Pēc divām dienām Valērijs nodzīs skaisto sirmo bārdu un vismaz vizuāli kļūst par desmit gadiem jaunāks. Skaitot laiku tradicionāli, viņš būs nonācis dzīves septītajā gadu desmitā. Kamēr tas vēl nav noticis, ciemojos pie Valērija viņa dzīvoklī, runājam par jaunības degsmi, brieduma gadiem un, protams, sirdslietu — medībām.
Pirmais, kas man duras acīs, ienākot Valērija dzīvoklī, — žuburaini briežu ragi. Sarunas laikā nonāksim arī līdz tiem. Sēžamies virtuvē pie galda, dzeram kafiju, es pieleju no Neretas puses atvesto pienu (Valērijs dzer melnu), saldinām ar paša stropos ievākto medu.
Vectirāni šajā pusē esot ienākuši no Jaunpiebalgas puses, kur šis uzvārds esot izplatīts. Vēsture stāsta, ka tajā pusē reiz veidota īpaša armijas vienība, kurā atlasīti augumā gari vīri, ne īsāki par metru astoņdesmit. Tāds ir arī Valērija brālēns Juris Vectirāns. Dažās senču bildēs, kuras Valērijs man vēlāk rāda, šī augumu atšķirība ir spilgti izteikta.
Krāsoja virsniekiem dzīvokļus
Par Valēriju stāstot kā par jubilāru, nevar nevērīgi paskriet garām viņas dzimšanas mirklim. Pirms septiņdesmit gadiem janvāra beigās bija pamatīgs sals — mīnus 30 grādu. To Valērijs esot uzzinājis nesen, klausoties kādu radiopārraidi. Iespējams, tāpēc viņa mamma Valentīna līdz slimnīcai nav tikusi vai nav vēlējusies pakļaut sevi un mazuli liekam stresam un dzemdības notika mājās. Jubilārs ģimenē neauga viens. Pirms viņa pasteidzās vecākā māsa, tad brālis un pēc Valērija dzima vēl viena māsiņa. Mamma ir krieviete un Otrajā pasaules karā bija medmāsa. Kara otrajā pusē nonāca Neretā, kur kultūras namā bija ierīkots hospitālis. Padomju laika un nesenā kara gars piecdesmitajos gados bija jūtams katrā dzīves situācijā, un, pateicoties mammai, Valērijs vārdu ieguvis par godu lidotājam Valērijam Čkalovam. (1937. gadā veicis pirmo transkontinentālo pārlidojumu no Eiropas uz Ziemeļameriku caur Ziemeļpolu — aut.) Valērija tētis Elmārs ilgus gadus bijis pagasta priekšnieks, diemžēl no dzīves šķīrās 45 gadu vecumā.
Īsumā izskrienot cauri bērnības un jaunības gadiem: līdz 5. klasei mācījies Mazzalves pamatskolā, bet ģimenes apstākļu dēļ pārgāja uz Biržu internātskolu. “Kādam no ģimenes bērniem tur bija jābrauc — izvēlējās mani,” saka Valērijs. Tur satika jaunjelgavieti, gadu jaunāko, vēlāk tautā iemīļoto aktieri Jāni Skani, kurš savu dzimšanas dienu arī atzīmē janvārī. “Lai arī viņš gadu jaunāks, mācījās citā klasē, vienmēr turējāmies kopā — gan sportā, gan ārpus mācību laika. Pēc Biržiem pārcēlos uz Rīgu un mācījos 13. arodvidusskolā. Tajā sagatavoja celtniekus. Pēc skolas paliku Rīgā un līdz armijai strādāju celtniecībā,” atceras Valērijs. Veicis telpu iekšējo apdari. Tolaik vēl nezināja, cik noderīgas šīs prasmes būs pēc pāris gadiem. Kādu dienu kopmītņu dzīvoklī Vecmīlgrāvī ienācis zaldāts. Viņā atpazinuši vienu no Rīgas arodskolas bijušajiem audzēkņiem. “Komandieris mani sūtīja, lai sameklēju divus puišus, kas grib palikt dienēt Rīgā,” viņš teicis. Apkārtējie to neuztvēruši nopietni, bet Valērijs un vēl kāds pieteicies. Pienāca iesaukuma diena, jaunos puikas sūtīja visur kur — uz Tālajiem Austrumiem, dienvidiem, bet viņu abu vārdus nenosauca. Notika tā, kā toreiz kopmītnēs runāts — divus gadus dienēja Rīgā. Rota bija vietā, kur tagad ir Zemkopības ministrija.
Vienīgais nosacījums bija — remontēt virsnieku dzīvokļus. Pārējā laikā konvojēja vilcienu sastāvus, kas pārvadāja ieročus. Tomēr šad tad gribējās arī atvaļinājumā, un to varēja nopelnīt šautuvē. Ja trāpīja mērķī — brīva diennakts garantēta. Tad varēja doties pie vecākās māsas uz Olaini vai meitās.
Apnika likt caurules
Ar sieviņu Maiju Valērijs iepazinās Mazzalvē, kur par skolotāju viņa sāka strādāt 1973. gadā. Maija ir pļaviņiete, bet viņas vecāki bija no Latgales. Studējusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un pārējais darba mūžs līdz pensijai aizvadīts par skolotāju Mazzalvē. Toreiz pagāja gads, līdz Valērijs pievērsis viņai uzmanību, bet pēc diviem gadiem dzēra kāzas. 1975. gada 26. jūlijā — Annās. Tā kā sieviņas radi ir latgalieši, kāzas bija varenas, jautras, ar lielu troksni. Atbrauca ap 150 viesu. Galdus klāja Mazzalves skolas sarīkojumu zālē. Naktī uz mājas jumta, kur jaunais pāris gulēja, bija uzstiepts un pienaglots no koka darināts stārķis. Bērnus tas sāka nest drīz un nestāja, līdz šūpulī nolika piekto. Tā kā šogad aprit pusapaļa kāzu jubileja, Valērijs saka — būs liels “sabantujs”. Patiesībā arī 70. dzimšanas dienu tā īsti svinēs šajā dienā. Vieta jau zināma — Rīgā, Pārdaugavā, kur meitai ir īpašums.
Ap kāzu laiku un pirmā bērna dzimšanu Valērijs strādāja Aizkrauklē un savu roku pielika pie poliklīnikas un policijas ēkas celtniecības. Attiecības darba plānus lika mainīt, atgriezties Mazzalvē un strādāt celtniecībā kolhozā “Boļševiks”. Viens no iemesliem darba vietas maiņai, kā saka, bija nosargāt jauno sieviņu, jo konkurenti bija…
Darbs kolhozā īsti pie sirds negājis, un, par laimi, radies darba piedāvājums Neretā meliorācijas iecirknī. Lai gan no šīs nozares neko nezinājis, lielais atalgojums bija labs iemesls mēģināt. Pirmais darbs četru vīru brigādē bija cauruļu likšana tranšejā, pēc gada “aizdienējās” līdz savai brigādei un jaunam ekskavatoram. Sezonas laikā cēlas trijos rītā, “vagā” iekšā un tā līdz vienpadsmitiem vakarā. Pirmais gads pagājis, un liels bija pārsteigums, uzzinot, ka visā Kokneses pārvaldē, kas aptvēra pamatīgu teritoriju, viņa brigādi nosauca par visčaklāko. Plāns bija pārpildīts, un gada noslēguma ballē Valērijs lielajam priekšniekam ieminējies, ka gribētu veidot jaunu brigādi, jo ziemā bija pabeidzis mašīnista kursus un gatavs kam nopietnākam par cauruļu likšanu tranšejā. Priekšnieka teiktais bija vēl lielāks pārsteigums par uzvaru. “Es tev arī jaunu ekskavatoru iedošu, tu esi to pelnījis!” Tā nākamajā sezonā ar jaunu tehniku un jaunu komandu vīri devās strādāt uz objektiem Sunākstes pusē. “Tajā gadā piedzima pirmais puika. Papiņš tik pa sestdienām, svētdienām bija mājās. Dzīvojām blakus skolai, un sieviņa skrēja uz stundām, bet starpbrīžos uz māju pieskatīt puiku,” tagad smaidot atceras Valērijs.
Interesē militārā joma
Kopš Latvijā izveidota zemessardze, Valērijs tajā iestājās un aktīvi darbojas joprojām. Saņēmis virsseržanta pakāpi un kādu laiku bija Zalves un Mazzalves pagasta vadu komandieris. Loģiski, ka 1991. gadā Valērijs bija Rīgā barikādēs. Pēc 17 meliorācijā pavadītiem gadiem tikpat ilgi bija Mazzalves pagasta komunālās nodaļas vadītājs.
Teju visi jubilāra bērni aizrāvušies ar militāro jomu. Kurš pamēģinājis, kurš “iekritis” tajā līdz ausīm. Piemēram, otrais dēls ieguvis militāro izglītību un nu jau sasniedzis majora pakāpi. Kādu laiku par šādām studijām domājusi arī meita, pat nokārtojusi iestājeksāmenus ar domu kļūt par aviodispečeri, tomēr iecerētais nepiepildījās.
Trešais dēls ir mākslinieks, mācījies Jāņa Rozentāla Mākslas skolā, Kultūras koledžā, vēlāk iestājies Mākslas akadēmijā dizaina kursā un tagad ar ģimeni dzīvo Itālijā, Turīnā, un tur kārto maģistra grādu. Jaunākais dēls ilgu laiku bija NBS Štāba bataljonā godasardzes sastāvā un stāvēja pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Vēlāk iepazinās ar kuldīdznieci, pārcēlās uz dzīvi Latvijas Venēcijā un turpina strādāt militārajā jomā. Pie dēla Valērijs bija nesen — lika lietā savas jaunībā iegūtās prasmes un palīdzēja remontēt dzīvokli.
Kā piecu bērnu tēvs Valērijs pensijā varēja doties piecus gadus agrāk. Laiks skrien, un jau martā pasaulē nāks septiņpadsmitais mazbērns. Līdz šim no dzimuma viedokļa starp mazbērniem bija līdz-
svars — astoņi puikas un tikpat meitenīšu, bet ar martu meitenes gūs pārsvaru. Maija šajās dienās devusies uz Salaspili un pieskata vienu no mazuļiem.
Ar cirvi trīs reizes vienā vietā
Te mums laiks pāriet uz medību tēmu. Jāsaka laikus, ka asinis stindzinošu mednieku stāstu nebūs. Ne tāpēc, ka to šajos gados nebija. Drīzāk tāpēc, ka lieluma ziņā šis stāsts izvērstos divtik garš. Iespējams, par brieža uzbrukumu, par pirmo nomedīto dzīvnieku pastāstīsim kādā citā “Staburaga” numurā.
Oficiāli mednieks viņš ir no 1977. gada un ar bisi uz mežu regulāri dodas arī tagad. Vairākus gadus bija vietējā mednieku kolektīva vadītājs. “Ja jāizlaiž kādas medības, man tā nāves smaka, liela traģēdija,” par savu kaislību saka Valērijs. Tagad gan briežu un aļņu Mazzalves pusē esot maz. Stāstot par medībām, Valērijs atceras pirmos gadus. Bijis tāds skolotājs Kalniņš, kurš pats liels mednieks un saucis viņu līdzi dzīt alni. Ar to reizi medības iepatikušās un nebija divreiz jāaicina, kā iestājies kolektīvā. Divus gadus kā dzinējs, tad nolicis eksāmenus un ticis pie ieroča. Pirmajās reizēs pie nošautā zvēra nevarējis pieiet, kur nu vēl pieskarties, līdz kāds vecais mednieks sabāris, teicis, lai taču ķeras pie darba! Medījumu nodīrāt, sadalīt — tas ir darbs. Kādā reizē neviļus sanācis rokās ņemt cirvi un mēģināt sadalīt medījumu. Sev un citiem par izbrīnu cirtis trīs reizes un abas trāpījis vienā vietā. Ar to arods bijis rokā, un kopš tās reizes padsmit gadu no vietas par sadalīšanu atbildīgais bija tieši viņš. Tomēr, runājot par medībām kā procesu, viņš atzīst, ka emocijas joprojām palikušas.
“Kādā intervijā man jautāja — kādu dzīvi esi nodzīvojis? Uzskatu, ka parastu normāla cilvēka dzīvi. Bez ekscesiem, izlēkšanām vai sevis noniecināšanas. Darba cilvēka dzīvi.
Mans moto ir — nestāvēt malā. Kad izlasīju Riharda Ērgļa vēsturisko romānu “Pelēko baronu senči”, tur ir aina, kad saimnieks nomirst pie mājas zem koka ar kokli rokā. To pārfrāzējot, par sevi saku — gribētu nomirt mežā ar bisi rokās.” ◆
