Pļaviņu novada dome par mūža ieguldījumu sportā apbalvoja klintainieti Raimondu Baltiņu. Viņš pats teic, ka nav treneris, bet vien sporta zāles pārzinis, tomēr sarunai piekrīt. Cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām sportā un lieliskā vecumā, lai varētu uz dzīvi paskatīties no malas. Atzīst — jūtas līdz galam nenovērtēts un līdz galam neizmantots. Varētu vairāk!
Cīsiņš pie stieņa
— Kā gadījies, ka jums sports tek dzīslās?
— Tas man iedzimts no tēva. Roberts Baltiņš savlaik bija Latvijā labākais skrējējs — 1932. gadā 800 — 1500 metru distancē. Pateicoties viņam, augu informācijas bagātībā par sportu. Jau zēna — pusaudža vecumā zināju no galvas visus pasaules rekordus ne tikai visās vieglatlētikas disciplīnās, bet arī svarcelšanā, peldēšanā. Nedomājiet, ka bija tā, ka man tēvs sēdēja pretim un stāstīja par sportu. Man interesēja, ko viņš dara. Mājās bija vecs radio, saku — ko tu tur griez? Olimpiādi Londonā!? Kas ir Londona, kas ir olimpiāde? Manam tēvam tas viss bija jāzina. Un nez kāpēc dēls Raimonds to visu iegaumēja no galvas! (Smejas.) Ar šo informācijas bagāžu mazliet lepojos, jo tas man “atvēra acis” par vienu otru sporta veidu, ko “izkodu” līdz pat kaulam.
— Tad jau trenējāties skriešanā tāpat kā tēvs?
— Nē, sāku trenēties pavisam citā disciplīnā — modernajā pieccīņā, jo mans kaimiņš, kurš bērnībā uzpīpēja, pretēji tam, ka es to nedarīju, pēkšņi paziņoja, ka ir sācis trenēties. Viņam bija jādodas uz treniņnometni slēpošanā Vecāķos. Vai es negribu braukt līdzi? Braucam! Tā es pamazām sāku trenēties. Vēlāk pēdējā vidusskolas klasē sapratu, ka vajag iet kaut kur studēt, bet kur? Interese par sportu jau bija, spēlēju galda tenisu, peldēju, skrēju un slēpoju — tātad sports! Interesanti, ka 8. klasē vēl neko nevarēju, pieķēros pie stieņa, spirinos kā cīsiņš, un viss. Velns ar ārā, sapratu, ka vajag gatavoties, lai iestātos fizkultūras institūtā.
— Tikāt?
— Bija konkurss — seši cilvēki astoņām vietām, visi tika iekšā. Esmu pabeidzis divas skolas — Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu un Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumu ceļu būves specialitātē. Par laimi, tehnikumā nodarbības sākās pēcpusdienā, bet institūtā — no rīta. Veicās labi, uz lekcijām gāju, pirmajā rindā sēdēju, biju koncentrējies, lai gan vidusskolā biju sliņķis. Bēdas sākās ziemā, kad pēc lekcijām parādījās ātrslidošana uz Bārbelītes ezera. Es taču nevarēju tikt, jo man bija tehnikums. Vienreiz aizeju, pasniedzēja izlamā, pasaka, ka braukt jau es braucot, bet apmeklējuma nav! Mans bērnības draugs, kurš nemācēja slidot, dabūja ieskaiti klumburojot. Es ieskaiti nedabūju, jo man bija 50% apmeklējuma, iekavētās reizes bija jāatsrādā.
Smaga, grūta dzīve
— Esat dzīvojis arī Liepājā.
— Mūs abus ar sievu nosūtīja tur darbā. Bija jāstrādā arodskolā par skolotāju, bet man bija bail tur iet, jo biju tieviņš, audzēkņi lielāki, šaubījos, vai būs respekts, negāju. Tikko ierados Liepājā, sporta komisijas priekšnieks pārrakstīja visus dokumentus un ielika sporta skolā par modernās pieccīņas treneri. Trīs gadus nostrādāju, ilgāk ne, jo 11 kvadrātmetros dzīvojām trīs cilvēki. Tā bija maza darba istaba ar stikla durvīm. Piedzima meitiņa, es un sieva darbā, sievasmāte mājās ar bērnu. Mums visiem nebija tur vietas. Lai arī man tika solīts dzīvoklis, neiedeva, jo Taškentā notika zemestrīce, un man paredzēto dzīvokli atdeva iebraucējiem. Tā kā biju izvirzījis ultimātu — braukšu prom, ja man nedosiet dzīvokli —, bija jābrauc.
— Un jūsu izvēle bija Pļaviņas?
— Vēl ne, aizgāju atpakaļ uz Rīgu. Lietišķo sporta veidu skolā par direktoru nācās strādāt, bet tas ir papīru darbs, toreiz Kleistos, Spilves pļavās, sāka celt staļļus un ziemas angāru, man bija jāiesaistās, jāpievērš uzmanība celtniecībai. Ku — kū! Direktoriņš, rīkotājs!? Mani visu laiku vilka trenera darbs. Līdz pusdienai Lietišķo sporta veidu skolā kantorī, tad — žvik! — uz savām sporta bāzēm līdz pusnaktij. Apmācīju bērnus peldēšanā, skriešanā, šaušanā, paukošanā. Kā treneris biju laimīgs. Tad dēls ar motociklu pakļuva zem mašīnas un gāja bojā. Dzīve kļuva smaga, grūta…
— No sāpēm bēgāt uz laukiem?
— Bēgām! Meklējām, kur laukos var lēti māju nopirkt. Ko darīt, jāstrādā ir! Iestājos kolhozā un sāku tīrīt kūti, barot lopus. Bija agri jāceļas, fiziski grūti, mugura sāpēja. Sieva masēja muguru, es raudāju. Pastrādāju, bet kolhozā visi brīnās, ka rīdzinieks strādā un no zirga nebaidās, bet viņi jau nezina, ka es ar zirgiem esmu “uz tu”. Brauca mani pārbaudīt, vai es Ziemassvētkos neesmu piedzēries. Lūdzu, brauciet! Es arī kādreiz braucu zēnus pārbaudīt, kad biju šefs. Man patīk lauki, te ir gaiss, daba. Pamostos — zila debess un zaļi koki. Nervu sistēma ir mierīga, nav nekur jāskrien, jāpaspēj.
Un tik rullē pa sniegu!
— Kā tikāt no fermas ārā?
— Pastā atbrīvojās vieta, šķita, ka tas ir piemērotāks darbs — uz riteņa, un tik rullē! Forši! Pastu atved ap pulksten 14.30, bet es deviņos vakarā ziemā tumsā vēl ar velosipēdu minos. Man patika. Tā kā es biju pastnieks, kļuvu pazīstams — braukāju pie viena, pie otra, trešā. Mani pierunāja, vai varētu piedalīties vēlēšanās. Johaidī! Tādu pavērsienu negaidīju. Bet mani pierunāja. Toreiz dalīja zemi, sievai mantojumā bija īpašumi, un man saka, ka varu tos pazaudēt, bet, ja būšu deputāts, būs iespēja aizstāvēties. Jā, savtīgos nolūkos piekritu. Deputāta darbs man deva gandarījumu, jo varēju kaut ko labu izdarīt. Man bija laiks ar cilvēkiem parunāties, pagastvecim ne vienmēr, bet cilvēkam jau vajag, lai viņu uzklausa, atrisina problēmas. Jūs noteikti gribat zināt, kas notika tālāk?
— Jā, gribu beidzot saprast, kā pagastā kļuvāt par sporta kūrētāju?
— Sporta biedrības “Vārpa” vadītājs Tatarčuks Aizkrauklē pašvaldību darbiniekiem rīkoja sacensības — sak, kurš ko māk. Saku — varu peldēt. Varu pašaut ar “gaiseni”. Kas jums tur vēl jādara — jā-
skrien stafete? Varu arī to! Es nostartēju! Nākamajā gadā jau sāku vākt cilvēkus, un tā sākām startēt gadu no gada. Kad Klintaines pagasts apvienojās ar Pļaviņām, tur jau bija savs sporta organizators, ja vajadzēja, palīdzēju. Šeit Arnītis (Ainārs Arnītis, bijušais Klintaines pagasta padomes priekšsēdētājs — red.) bija iesācis rīkot ugunsdzēsēju sacīkstes, pieslēdzos un savu prasmi, neprasmi apliecināju. Kopā ar Guntu Lazdu sākām triatlonu kūrēt — skriešana, peldēšanas vietā šaušana un riteņbraukšana.
“Mani par maz izmanto”
— Tagad esat savā vietā?
— Mani te drusciņ neizmanto. Trenažieru zālē esmu dvēseli ielicis, jo tā bija iespēja atgriezties pie sava sapņa — kļūt par treneri. Bet jāsaka, ka šis sapnis man arī drusciņ pagaist — nav jau, ko trenēt. Pirmajā gadā atvēru zāli, Jānis Daģis prasīja — kas te strādās? Saku — paliec tu mierīgs. Es jutu, ka varu. Pamazām uzradās kompānija, kas var un grib trenēties. Pirmās svarcelšanas sacensības man bija te.
— Kā ir tagad? Jaunieši nāk, grib trenēties?
— Maz. Viņi grib ātrus rezultātus — uzaudzēt muskuļus, grib būt lieli un smagi. Bet es jau nedrīkstu teikt, ka viņam tas nespīd! Manas darba metodes neiet kopā ar jauniešu vēlmēm. Mans sapnis būtu, lai viņš fanātiski nāk un trenējas, lai cenšas pēc rezultātiem un izpilda normatīvus. Ir mainījusies attieksme — ja agrāk cilvēki nāca pēc darba un sevi dzina sava mērķa sasniegšanai, tagad prasa apstākļus.
— Kas šobrīd ir svarīgi?
— Piekļuve nodarbību vietai. Tas ir neatrisināts jautājums. Iedomājieties, Pļaviņās ir senas slēpošanas tradīcijas, bet tās ir izkūpējušas gaisā. Kāpēc? Pirmkārt, laikmets mainās, cilvēki vairs kājām neiet uz “Jaujām”. Viņus vajadzētu aizvest, tad viņi tur brauktu. Stūris saka — ko tu gribi? Tik, cik trenerim vietas mašīnā, tik viņš arī trenē. Vēl. Rudens skriešanā man jāapbalvo viens puisis. Karu viņam medāli kaklā un saku: “Malacis, vasarā paskrēji?” “Nē, es tikai tagad sāku skriet.” “Vasarā neskrēji? Vecīt, tev ir iekšā, tev ir jāskrien cauru gadu. Tu vari augstāk uzskriet.” Vai tiešām tas ir jāsaka vecim, kurš iet viņu apbalvot? Tas ir jādara trenerim. Man rezultātu ir pilna galva — es uzreiz pēc rezultātiem redzu, cik, ko kurš daudz darījis. Ja es būtu direktors, visi treneri neatbilstu manām prasībām. Kā var vasarā neskriet? Visa pasaule skrien — slēpotāji, biatlonisti, visi skrien. Rastorgujevs visu vasaru skrien.
— Ar treneriem mačojaties? Kā sadzīvojat?
— Šobrīd tas nav aktuāli. Es vienmēr visiem saku, ka esmu zāles pārzinis, nevis treneris. (Smejas.) Kad strādāju Rīgā, gribējās sevi pierādīt, jā. Tagad jūtos iepriecināts, ja maniem zēniem iet labi. Nevaru arī tā teikt, ka sportisti ir tikai mani zēni — viņi strādā ar to treneri, kas tuvāk dzīvesvietai.
— Esat ar krampi!
— Nē, es esmu ļoti liberāls. Ierosinu, ko darīt, un prasu — darām? Tad vienojamies. “Tu šito neizdarīji!” “Velns, es nevaru, man tur sāp!” “Sāp? Tu tikai tagad to saki?” Tikko kaut kas sāp — nevelc, necel, nedarām!
— Ko sports jums devis?
— Viņš uztaisa cilvēku un dod prasmi tikt galā ar to, kas nenāk viegli. Prasmi ieraudzīt virsotni un tiekties līdz tai. Man personīgi nevajadzēja ne balles, ne dejas, ne pīpēšanas, ne dzeršanas. Viss bija pakārtots rezultātu sasniegšanai. Man neizdevās, jo es saslimu: augstākā ir otrā vieta Latvijas čempionātā modernajā pieccīņā 1960. gadā, un čušs!
— Katrs sportists savā ziņā ir māņticīgs. Jūs arī?
— Vienmēr kabatā līdzi nēsāju atslēdziņu no ģērbtuves skapīša. Tā bija līdzi katrās sacensībās.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Raimonds Baltiņš.
Dzimšanas laiks un vieta: 1938. gada 3. novembris, Rīga
Dzīvesvieta: Klintaine.
Izglītība: beidzis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu un Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumu.
Ģimene: sieva, meita.
Vaļasprieks: joprojām seko līdzi ne tikai Latvijas, bet arī pasaules sporta notikumiem un sacensībām.
