Emocionālākais ceļojums Ilgas Tiltiņas dzīvē
Rīt, 25. martā, LTV 1. programmā pulksten 17 (nevis 20, kā rakstīts TV programmā) būs dokumentālās filmas “Tālā zeme Sibīrija. Tomskas apgabals 1949 — Petuhova, Teguļdeta, Asino” pirmizrāde. Ar īpašu sajūtu šo filmu skatīsies koknesiete Ilga Tiltiņa.
Dokumentālā filma ir par 2019. gada 4. augustā fonda “Sibīrijas bērni” organizēto braucienu uz Tālajiem Ziemeļiem, kurā piedalījās 27 cilvēki, kuri kā bērni izsūtīti uz Sibīriju vai tur piedzimuši. Starp brauciena dalībniekiem bija arī Ilga. Pusceļā braucēji sadalījās divās grupās, un filmu par otras grupas “Sibīrijas bērnu” ekspedīciju, kuri bija Noriļskā un Šmita kalnā pie Lamas ezera, arī demonstrēs
25. martā pēc pirmās daļas pulksten 17.30 (nevis, kā rakstīts programmā 26. martā). Šīs ekspedīcijas dalībnieki apmeklēja un attīrīja Latvijas virsnieku piemiņas vietas.
Ģimeni izveido Sibīrijā1949. gada 25. martā vienas nakts laikā uz Sibīrijas specnometinājumu vietām aizveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā 10 tūkstošus bērnu. Deportācija, kas tika vērsta gan pret plašiem iedzīvotāju slāņiem, gan pret veselām tautām, bija viens no represiju veidiem, ko Padomju Savienības vadoņi lietoja proletariāta diktatūras nostiprināšanai. Starp izsūtītajiem bērniem bija arī Ilgas mamma Mirdza, kurai tolaik bija 14 gadu. Viņu paņēma no skola sola un uz Sibīriju izsūtīja kopā ar tēti un mammu. Par ko? Viņu vienīgie “grēki” bija, ka viņi bija strādīgi un viņiem piederēja saimniecība. Tolaik Ilgas mamma dzīvoja Jēkabpils novadā un uz Sibīriju tika aizvesta no Kūku stacijas. No tās pašas stacijas uz Sibīriju aizveda četrus gadus vecāko Vilbertu ar māsu un vecākiem. Vēlāk jaunieši ieskatījās viens otrā, un Sibīrijā tika izveidota Bērziņu ģimene. 1955. gada septembrī pasaulē nāca pirmdzimtā Ilga. Tiesa, Ilga no savas dzimšanas vietas neko neatceras, jo bija vēl pārāk maza, kad jaunā ģimene pēc astoņu gadu prombūtnes 1957. gadā atgriezās dzimtenē. Pirms tam Latvijā bija atgriezusies arī Sibīrijā iepazītā Libeku ģimene. Viņi bija tie, kas sarunāja jaunajai Bērziņu ģimenei dzīvesvietu Koknesē.
Neļauj iet skolā
Mirdza Bērziņa līdz aiziešanai pensijā strādāja Kokneses dzelzceļa stacijā par biļešu kasieri. Bērnu un mazbērnu lokā viņa vēl nosvinēja 80 gadu jubileju un pirms pieciem gadiem aizgāja aizsaulē. Vilberts nomira 57 gadu vecumā. Ilga stāsta, ka ar ģimenes locekļiem kādreiz izbraukājuši vecāku bērnības takas Jēkabpils pusē. Daudz kas tur aizaudzis, daudz kas ir citādi, vienīgi atmiņas paliek. Vecāki nelabprāt dalījušies atmiņās par Sibīrijā pavadīto laiku. Kad sarunā skarta šī tēma, mamma vienmēr raudājusi. Daudz labprātāk par to runājuši vecvecāki. No mammas un tēta ģimenes Sibīrijā nepalika neviens — visi atgriezās. Ilga zina stāstīt, ka mammai, 14 gadu vecai pusaudzei ar septiņu klašu izglītību, neļāva vairs iet skolā, viņai bija jādodas kopā ar vīriem meža darbos. Kādreiz mammas sapnis bija kopā ar meitu aizbraukt uz Sibīriju, uz tām vietām, kur aizritēja viņas jaunība, kur piedzima meitiņa. Uz turieni astoņdesmitajos gados bija devusies viņas draudzene no izsūtījuma gadiem Maija Līdaka, kura vēl arvien dzīvo Daudzevā. Bet tad sākās juku laiki, un no tā vajadzēja atteikties. Taču pērn mammas sapni piepildīja meita. Par to — saruna ar Ilgu.
Palīdz pašvaldība
— Kā tu nokļuvi ekspedīcijas sastāvā?
— Jau vairākus gadus fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja un kinorežisore Dzintra Geka rīko ekspedīcijas uz Sibīriju, katrreiz uz citu vietu. Uzzinājusi, ka tiek rīkots brauciens uz Tomskas apgabalu, kur bija manu vecāku izsūtījuma vieta un kur esmu dzimusi, pieteicos. Tā kā ceļojums uz Sibīriju ir diezgan dārgs, fonds vērsās pie visām pašvaldībām ar lūgumu materiāli palīdzēt ekspedīcijas dalībniekiem. Esmu ļoti pateicīga Kokneses pašvaldībai, kura mani atbalstīja, diemžēl ne visiem pašvaldības palīdzēja. Man vēl laimējās tieši pirms brauciena trīs mēnešus dabūt darbu tirdzniecībā, tā ka mierīgu sirdi varēju doties ekspedīcijā.
Mācītājs, vēsturnieks,
diriģents
— Kad ceļojums notika, un kāds bija tā maršruts?
— No Rīgas mēs izbraucām 4. augustā. Braucienā uz Tālajiem Ziemeļiem devāmies 27 cilvēki, kuri kā bērni tikuši izsūtīti uz Sibīriju vai tur piedzimuši. Ekspedīcijas sastāvā bija arī mācītājs Kārlis Žols, vēsturnieks mūsu novadnieks Ainārs Bambals, diriģents Sigvards Kļava, komponists Pēteris Vasks. Daudziem gan maršrutā iekļautie pieturas punkti neko neizteiks: Rīga — Pēterburga—Novosibirska — Tomska — St. Šegarka — Petuhovka — Molčanova — Novokorotkina — Kolpaševa — Togura — Kargasoka — Novojugina — Parabeļa — Asino — Teguļdeta — Tomska — Noriļska — Lamas ezera nometne — Novosibirska — Rīga. Tā kā pusceļā sadalījāmies divās grupās, tad es nebiju Noriļskā un Lamas ezera apkaimē, jo katrs no brauciena dalībniekiem meklēja vietu, kur pavadīta bērnība vai kur apglabāti tuvinieki.
Sādža applūdusi
— Kādas sajūtas tev bija, apmeklējot vietu, kur esi dzimusi?
— To grūti izstāstīt. Es piedzimu 1955. gadā Tomskas apgabala Teguļdetas rajona Skobļinas sādžā. Diemžēl manas sādžas vairs nav, laika gaitā tā ir applūdusi, pārpurvojusies. Bet pabiju Teguļdetā, Čulimas upes krastā, kas ir netālu no manas dzimtās sādžas. Ikkatram cilvēkam tāpat kā man tikšanās ar Sibīrijas zemi bija emocionāls satricinājums, Teguļdetā vecāki bija reģistrējuši laulību, šeit mani krustīja. Mani divi krusttēvi, kuriem ir krietni pāri 90, dzīvo Jēkabpils pusē. Mammas albumā no Sibīrijas laikiem ir mana bilde, kur es gada vecumā esmu krustību apģērbā. Tā arī mammai nepajautāju, kas man uzšuva tik skaistu tērpu.
Vēlas atbraukt
uz Latviju
— Kāda tev šķita Sibīrija?
— Ļoti aizaugusi. Bet tas arī saprotams, jo sādžās galvenokārt palikuši tikai veci cilvēki. Es pat lāgā neredzēju nevienu izkapti, tikai sirpji, un ko tad ar tiem var izdarīt? Lielākoties pie mājām usnes un nezāles līdz logiem izaugušas. Vienā no sādžām satikām iedzīvotāju, kura teicās esot vienīgā šajā ciemā. Ja ko vajag, atved bērni vai iet uz septiņus kilometrus attālo autobusu pieturu. Arī mēs dabūjam kārtīgi nobristies pa zāli. Kājām gājām četrus kilometrus, lai apciemotu kāda mūsu ekspedīcijas dalībnieka draugu, bet mums nelaimējās — viņš bija aizbraucis uz pilsētu pie bērniem. Mūs sagaidīja tikai trīs flegmatiski suņi uz pussagruvuša šķūnīša jumta.
— Vai latviešus arī satikāt?
— Jā. Kāda latviete teica, ka ļoti vēlētos ar dēlu atbraukt uz Latviju, diemžēl finansiālo apstākļu dēļ to nevar izdarīt, jo pensijas tur ir ļoti simboliskas. Savukārt kāda cita latviete lūdzās, lai kāds viņu pieņem par radinieci, jo viņa savulaik atstāta bērnunamā un neviena viņai nav. Kas attiecas uz vietējiem iedzīvotājiem, mūsu grupai izdevās sastapties ar ļoti sirsnīgiem, atklātiem cilvēkiem.
***
Kad Ilga atgriezās mājās, viņa uz mammas kapu kopiņas nolika sauju zemes no tālās Sibīrijas, kur aizritēja mammas jaunība. “Esmu bagāta un laimīga,” viņa saka, “man ir trīs bērni un astoņi mazbērni, un mēs visi dzīvojam šeit, mūsu Latvijā.” ◆
Fragmenti no Sibīrijas bērnu ekspedīcijas dienasgrāmatas 2019. gadā
5. augusts
Sibīrijas bērni šodien Novosibirskā pie stacijas noturēja aizlūgumu Vladimira Vanhanena vecmāmiņas piemiņai, kuru 1949. gadā izsūtīja paralizētu, un viņa Novosibirskas stacijā nomira. Vladimirs atveda vilnas zeķītes un atstāja piemiņai, jo ģimene Sibīrijā izdzīvoja ar vecmāmiņas adītajām zeķēm. Tālāk grupa dodas uz Tomskas apgabalu, Staraju Šegarku, kur dzīvoja Vladimira Vanhanena 1941. gadā aizvestie tuvinieki.
6. augusts
Timirjazevā apciemojam Sarmīti Bajevu, viņa izsūtīta 1941. gadā, uz mūžu palika Sibīrijā. Viņas dēls Andrejs ļoti grib atbraukt uz Latviju. Timirjazevā dzimusi Irina Krauksta, viņa pirmo reizi pēc 60 gadiem atgriezās savā dzimtenē. Tālāk braucam uz Staraju Šegarku, šeit dzīvoja Vladimira Vanhanena 1941. gadā izsutītā mamma. Latviešus atceras, saka tikai labus vārdus.
7. augusts
Esam Tungusā, tālāk uz Tomsku, skaista koka arhitektūra un pie Tomas upes piemineklis Čehovam, kurš gan nebija glaimojoši izteicies par Tomsku. 8. augustā dodamies uz Petuhovku, kur dzimusi Anita Renckulberga. Pavisam tuvu pie Tomskas, tikai 33 kilometri. Anita savas mājas vietu neatrod, meklējam ciedrus, tie ir vareni. Skaista daba. Šeit brauc atpūtnieki, tāpēc izskatās labi, drausmīgi sāk kost odi.
8. augusts
8. augustā esam arī Kargasokā un Novojuginā, tas ir ap 500 kilometriem no Tomskas. Mūs ļoti labi uzņem Valentīna Zarubina. Kargasokas bibliotēkā tikāmies ar vietējiem iedzīvotājiem. Sibīrijas bērniem līdzi brauc diriģents Sigvards Kļava un komponists Pēteris Vasks, vietējais sieviešu ansamblis dziedāja savas dziesmas. Skanēja labi. Otra mūsu ekspedīcijas grupa bija Molčanovā, Kolpaševā, Novokorotkino, viņus pavadīja Tomskas televīzija. Šeit izsūtījumā bijusi mūsu brauciena dalībniece Pārsla Bišofa. Kargasokā viņas mātes celto mājiņu izlikuši pārdošanai. Cena — 750 tūkstoši rubļu. Dārgi, bet Vasjuganas purva naftas un gāzes ieguvējiem labas algas. Pasaules lielākā purva — Vasjuganas — malā atrodas Novojugina, tur novietots piemineklis izsūtītajiem latviešiem, tajā iegravēti 240 vārdi tiem, kuri šeit palika mūžīgajā sasalumā. Mācītājs Kārlis Zols saka aizlūgumu.
9. augusts
Sibīrijas bērnu grupa atlidoja uz Noriļsku, esam Šmita kalnā, Latvijas armijas virsnieku atdusas vietā. Šmita kalna pakājē bija pilsētas kapsēta, tai uzbēra granti. Lietus laikā izskalo cilvēku kaulus. Tik daudz zvērību šeit sastrādāts. Noturam aizlūgumus, vakarā braucam uz Lamas ezeru. Pilsētas muzejā pret mums izturējās kā pret klaiņojošiem suņiem…
Sibīrijas bērnu ekspedīcija 9. augustā ieradās pie Lamas ezera, kur 1941. gada pavasarī tika aizvesti Baltijas valstu artilērijas virsnieki, kopā 42 cilvēki. 1990. gadā delegācija no Baltijas valstīm šeit ierīkoja piemiņas vietu. Viss bija aizaudzis, nekopts. Mēs tīrījām kapu krustiņus, cirtām krūmus. Visu atjaunojām. Noturējām aizlūgumus. Divas naktis bijām Oļega Kraševska atpūtas mājā. Viņa tēvs Reinholds Kraševskis bija sarkanā strēlnieka mazdēls. Vectēvs Jānis Kraševskis izdarīja pašnāvību. Tēvs dzīvojis sarkano strēlnieku bērnunamā. Tad sapratis, ka jābēg uz vietu, no kurienes tālāk vairs nesūtīs. Tā ir Noriļska, kur atdusas daudzi tūkstoši komunistu terora upuri. Rīt dodamies uz Dudinku.
12. augusts
12. augustā Sibīrijas bērni devās uz Dudinku, tā atrodas 100 km no Noriļskas Jeņisejas krastā, šeit aizaugušās vai izpostītās kapsētās palikuši simtiem latvieši. Mūsu ekspedīcijas dalībnieks Rauls Vēliņš atveda Latvijas zemi un izkaisīja Jeņisejā, jo viņa vecmāmiņas kapavieta nav atrodama. Dudinkas muzeja ekspozīcijā atradām Sibīrijas bērnu 2010. gadā atvesto piemiņas plāksni. Muzejā ņencu tautības pārstāvis Ivans rādīja vietējo amata meistaru izstrādājumus. Par Ivanu sauc tāpēc, ka viņiem neatļāva likt savas tautas vārdus. Jeņisejas krastā mācītājs Kārlis Žols noturēja aizlūgumu, un mēs dziedājām “Dievs, svētī Latviju!”.
13. augusts
Pēdējais rīts Noriļskā. Ceļabiedru uzņemtajās fotogrāfijās var redzēt Ļeņina pieminekli Dudinkā, Jeņisejas krastā un ziedus Jeņisejā, kurus Rauls Vēliņš sūta savai vecmāmiņai, par viņas likteni ģimene neko neuzzināja, tikai to, ka viņa mirusi šeit. Dudinkas muzejā redzams Ainārs Bambals, kurš atrada fotogrāfiju no 1990. gada ekspedīcijas, kad 150 Baltijas valstu delegāti izveidoja piemiņas vietu Šmita kalnā. Fotogrāfijā redzams Sigvards Kļava ņencu jurtā jeb čumā. Dabas skaistums un cilvēku radītais ik uz soļa. Šodien mēs dosimies tikties ar represētajiem Noriļskā. Esam Noriļskā. Ar mums kopā ir vāciešu pēcteči. Pirmās Noriļlaga nometnes vieta pie Lāču strauta. Šeit, pie Lāču strauta, bija Noriļlaga pirmā nometne, 564 Latvijas armijas virsnieki šeit bija ieslodzīti. No 564 Latvijas armijas virsniekiem atgriezās 92. Viss, kas palicis, ir šī postaža. Vietām aug zāle, tur esot palikušas ieslodzīto mirstīgās atliekas.
(No www.sibirijasberni.lv)
