Viena no Latvijas vēstures melnākajām lappusēm — 1949. gada 25. marts — spilgti aprakstīta A. Zaļaiskalnes un G. Viegliņas pērn izdotajā grāmatā “Valles pagasts”.
Viena no Latvijas vēstures melnākajām lappusēm — 1949. gada 25. marts — spilgti aprakstīta A. Zaļaiskalnes un G. Viegliņas pērn izdotajā grāmatā “Valles pagasts”.
Par 1949. gada pavasara notikumiem stāsta Kristaps Krūms:
“Es 1949. gada pavasarī strādāju Valles pienotavas “Cerības” krejotavā par vadītāju. Neatceros tieši datumu, bet reiz, kad pieņēmu pienu, pie perona piebrauca armijas smagā automašīna ar četriem NKVD karavīriem. Man pārgāja auksts pār kauliem, jo no Valles puses nāca ziņas, ka notiekot izvešanas. Karavīri apskatījās, kā es strādāju, pasauca mani ārā un prasīja ceļu uz “Mazskambiem”. Man tā lieta momentā bija skaidra. “Mazskambos” dzīvoja Medņu ģimene, tātad viņiem brauca pakaļ. Toreiz zeme sāka atlaisties, parādīju viņiem tiešo ceļu, kuru izmantoja ziemā, kad zeme sasalusi. Nebiju vēl darbu beidzis, kad pēc pusotras stundas atkal parādījās tā pati karavīru mašīna. Tajā Medņu ģimeni neredzēja. Kaut ko jau Medņu ģimene bija zinājusi, ka neatbrauca ar pienu uz krejotavu. Tai pašā dienā ar pienu neatbrauca arī no “Mazlangām”. Skaidrs, karavīri nomocījušies pa slikto ceļu un, līdz galam netikuši, brauca atpakaļ. Aizsargi un citas “nevēlamas personas” jau tanī laikā bija likvidētas, pienāca kārta bagātajiem saimniekiem.
Mums Mežmuižā veikalam un krejotavai bija viens telefons. Veikalnieks J. Sudrabiņš 40. gados bija komjaunietis, un viņam izvešana nedraudēja, bet viņa sievastēvam piederēja lielas mājas “Sarkangaiļi” (“Sarkangalvji” — aut.) Iecavas upes krastā. Tās pašas dienas vakarā pie krejotavas piestāja armijas “vilītis” un nodzēsa ugunis. No mašīnas izkāpa trīs karavīri ar automātiem plecos un devās “Sarkangaiļu” virzienā. Man tā lieta bija skaidra — iet pakaļ “Sarkangaiļu” Maijai.
Piezvanīju veikalniekam: “Zini, Jāni, saki Maijai, lai tūliņ iet uz mežu sēnēs.”
Apmēram pēc divām stundām karavīri iedarbināja mašīnu un aizbrauca. Otrā dienā piezvanīju veikalniekam un prasu, vai Maija mājās? Jā, esot mājās. Tā karavīri kādus trīs vakarus nobraukāja pakaļ Maijai Sudrabiņai, bet veltīgi.”
