No šodienas piena ražotāji var pieteikties Eiropas piešķirtajam atbalstam piena ražošanas samazināšanai. Piešķirto naudu izmaksās nākamā gada sākumā. Atbalsts paredzēts trim mēnešiem, tā lielums — 140 eiro par tonnu. To varēs saņemt arī tie ražotāji, kas ražošanas apjomu samazinājuši jau gada sākumā.
No piena pie gaļas
Pirmajā kārtā atbalstu varēs saņemt par piena samazinājumu 2016. gada pēdējā ceturksnī (oktobris, novembris, decembris) salīdzinājumā ar šo periodu 2015. gadā.
Pieteikšanās pirmajai kārtai noslēgsies 21. septembrī pulksten 13. Kopumā būs četras pieteikšanās kārtas.
Kā šādu piedāvājumu vērtē Aizkraukles puses piensaimnieki?
Bebru pagasta saimniecības “Kalnlejas” īpašnieks Juris Tomaševskis teic, ka acīmredzot Eiropā ir piena pārprodukcija un šāds solis — piedāvājums samazināt ražošanu — ir loģisks. Cēlonis, viņaprāt, ir ieilgušās Krievijas sankcijas pārtikas produktu importam.
Bet ko tādu paredzējis, tādēļ pērn pavasarī iegādājies Limuzīnas šķirnes bulli un piensaimniecību pamazām nomainījis ar gaļas lopu audzēšanu. Nedaudz piena govju atstāts, bet no tām kopējais piena daudzums nav tik liels, lai iedziļinātos. Pārrēķinot piedāvātos 140 eiro par tonnu uz piena kilograma pašizmaksu, 14 centi ir zem pašizmaksas. Par šādu īslaicīgu piena ražošanas samazināšanu “Kalnleju” saimnieks teic — vienīgā iespēja ir retināt ganāmpulku, atstājot tikai labākās, ražīgākās. Līdzīgi bijis arī viņa saimniecībā, kad to lemts pārprofilēt uz gaļas ražošanu.
Svarīgs katrs cents
Saimniecības pārstāvis, kurš vārdu nevēlas izpaust, teic, ka Eiropa šobrīd ir kā spēļu zāle, bet likmes pārāk augstas. Piedāvājums samazināt ražošanu nozīmē izkaut vai pārdot govis, bet dzīvnieks nav gluži lieta, ar kuru tik viegli manipulēt. Katra govs ir audzēta, kopta, un izkaušana ir pēdējais, ko darīs saimnieks. Tāpēc rodas jautājums — cik gudri ir tie, kas izdod rīkojumus samazināt ražošanu?
Visticamāk, šī ir kārtējā reize, kad spēlē iesaistīta lielā politika, kādam tas ir izdevīgi.
Lielajām saimniecībām, kāda ir arī šī konkrētā, variants ar piena ražošanas samazināšanu ir nepieņemams, jo, balstoties uz agrāk plānoto, slēgtas vienošanās, kārtotas saistības. Runa varētu būt par pilnīgu saimniecības likvidāciju, saņemot lielas kompensācijas, un šāds variants, iespējams, ieinteresētu mazos un vidējos piensaimniekus ar piecām līdz 50 govīm, kuriem nav saistību bankā, kuri nav investējuši modernizācijā. Variantu — govis vai teles pārdot — pašlaik nav vērts izskatīt, jo pēc tām nav pieprasījuma, un vienīgais ceļš ir caur kautuvi. Tas gan skan pārāk brutāli. Vēl pretīgāk, ja šāds liktenis jānovēl grūsnai govij.
Lielajiem saimniekiem, kam vairāki simti govju, pie pašreizējās piena cenas svarīgs ir katrs cents.
Cēlonis šādai situācijai varētu būt arī kvotu sistēmas atcelšana, kas piena ražošanu tomēr ierobežoja un turēja grožos. Vismazāk piena krīzē vainojamas Krievijas ieviestās sankcijas, kas kādā mērā būtiskas Latvijai, bet ne pārējai Eiropai.
Banka neizpratnē
Kādas citas saimniecības īpašniece, kurai īpašumā ir divi desmiti slaucamu govju, par šādu piena ražošanas bremzēšanu nav domājusi. Ja līdzekļi atļauj, govīm tiek vairāk mikroelementu, līdz ar to arī piena ir vairāk.
Pašlaik kūtī gan ir vairāk liellopu, kā ierasts, rindas nāksies retināt, jo ar visiem darbiem tikt galā nav iespējams. Lielākais spiediens ir no bankas, kuras pārstāvji nevēlas izprast pašreizējo situāciju piena nozarē un pieprasa regulārus maksājumus.
Attiecībā uz iespējamo kompensāciju par samazināto piena apjomu šī saimniece teic, ka pagaidām nav rēķinājusi, kāds būtu vai nebūtu ieguvums, bet, ja nāktos ganāmpulku samazināt, tās varētu būt divas trīs govis.
