Patlaban piena tirgū vērojamas ļoti zemas iepirkuma cenas, un piensaimnieki atklāj, ka tik kritiska situācija nav bijusi vēl nekad. Taču viņi aizvien ir ļoti pacietīgi un cer uz labākiem laikiem, kaut atzīst: “Patlaban varam paļauties tikai uz sevi.”
Veicot piena sektora analīzi, konstatēts, ka pēdējo divu gadu laikā pieaugums ir bijis minimāls, tikai apmēram 3,6 procenti, un tas norāda, ka piensaimniecības attīstība ir lēna vai pat stagnācijas stadijā. Pēc Lauksaimniecības datu centra informācijas, šīgada sākumā Latvijā ir 7791 ganāmpulks (162 412 govis), no kura realizē pienu piegādei, savukārt pirms diviem gadiem to skaits bija 8660 (164 760 govis).
Patlaban piena iepirkuma cenas Latvijā ir zemākās pēdējo trīs gadu laikā. Svaigpiena iepirkuma cena janvārī vidēji bija 22 centi par litru, taču tā atkarīga arī no nodotā piena daudzuma, līdz ar to mazo ganāmpulku īpašnieki saņem vēl mazāk. Šis vidējais rādītājs rēķināts, arī iekļaujot bioloģiskās saimniecības. Reāli situācija ir tāda, ka šobrīd daži piena piegādātāji par piena litru saņem 16, citi — 18 centus. Salīdzinoši — pirms diviem gadiem piena iepirkuma cena bija vidēji 34 centi par litru.
Ko citu
darīt?
Vietalvas pagasta piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Bites”, kurā patlaban ir 26 aktīvie biedri, vadītāja Biruta Pudniece stāsta, ka šaipusē saimnieki ir ļoti pacietīgi un nav vērojama tendence samazināt slaucamo govju skaitu, drīzāk pat mazliet palielināt. “Taču patlaban piena cena ir kritiski zema. Ja citus gadus piena iepirkuma cena samazinājās tikai maijā un jūnijā, tad šobrīd, salīdzinot ar gada sākumu, tā jau ir vismaz par 35 procentiem mazāka. Visi kliedz, bet ko lai citu mēs laukos darām?” saka viņa.
Vietalvieši pienu ved uz Jēkabpils piena kombinātu, tā vadība par piegādāto pienu solījusi vismaz regulāri maksāt, un arī šis mazumiņš patlaban ir svarīgs. “Ir cilvēki, kuriem jāatmaksā kredīts un var rēķināties vismaz ar šiem ienākumiem. Taču iepircēji brīdina: cena var vēl kristies,” atklāj Biruta Pudniece. “Zemniekiem uz to jāsagatavojas, un vismaz šovasar vēl nekādus dižos ieguldījumus vai attīstību plānot nevar.”
Viņa piebilst, ka sašutumu raisa arī zemkopības ministra Jāņa Dūklava attieksme pret lauku saimniekiem un viņa nostāja: tas ir bizness, kurā katram jācīnās pašam par sevi. “Mūspusē ir kalni un lejas, ne visur var audzēt graudus. Taču aizvien ceram, ka būs kaut kad labāk, un ar tādu domu arī dzīvojam,” saka Birutas kundze.
Krīze tikai ražotājiem
Šobrīd situācija ir tik kritiska kā vēl nekad — atzīst arī Valles pagasta zemnieku saimniecības “Romaņi” īpašnieks Andris Kalniņš: “Ja raugāmies, kā ir citur Eiropā, mēs salīdzinoši kārtējo reizi esam vissliktākajā situācijā. Ar ko tas izskaidrojams? Ja paklausies zemkopības ministra vai citu nozares atbildīgo ierēdņu runas, muļķības gvelž pilnā sparā, bet reāla risinājuma nevienam nav. Tas būtu jāmeklē steidzami, jo reāli par pienu mazāk saņem tikai ražotāji, veikalā tā cenas ir drīzāk pieaugušas nekā samazinājušās. Ja ir krīze, tātad tā ir visiem, nevis tikai dažiem.”
“Romaņu” saimniecībā ir ap 70 slaucamu govju. Saimnieks atzīst: “Mums tas viss ir diezgan smagi trāpījis, jo bijām arī “Trikātas” biedri, un pagājušais gads mums nav bijis iepriecinošs. Dažādas domas ienāk prātā, taču patlaban vēl nav domas mest visam mieru. Maz cerību, ka mainīsies kaut kas uz labo pusi. Patlaban neredzu, ka Zemkopības ministrija vai zemnieku organizācijas būtu ieinteresētas kaut ko risināt. Nozarē ir pilnīgs klusums! It kā mums nekādas krīzes nebūtu. Jā, mazliet kaut ko parunā, veikuši pētījumu par piena nozari un gudri spriež, bet mums jau nekas nemainās. Tuvojas jaunā sezona, jāgatavo barība, bet citam var pietrūkt naudas tās sagatavošanai. Arī strādniekiem nevaru pateikt: piena cena samazinājusies, maksāšu tev mazāk! Viņš vienkārši pagriezīsies un aizies. Viss ir uz katra paša pleciem, un varam paļauties tikai uz sevi.”
Dienā pazaudē 15 eiro
Seces pagasta zemnieku saimniecībā “Keidas” ir 15 piena govis un arī gaļas liellopi, bet pēdējo mēnešu laikā piena saimniecība tieši mazliet paplašināta. “Tā gluži nejauši sanācis, blakus saimnieks piena nozares lopkopību likvidēja, nolēmām iegādāties govis,” saka “Keidu” saimniece Sarmīte Kaktiņa. Viņa atklāj, ka pagājušajā gadā gaļas nozare gan bijusi daudz ienesīgāka par piena. Patlaban par pienu saimniecība saņemot 14 centus par litru, plus vēl 14 procenti. “Mums tā saimniekošana patlaban ir tāda — no vienas nozares ņemam, otrā liekam, un piena lopkopība pavisam nav rentabla. Vīrs aprēķinājis, ka patlaban, nerēķinot savu darbu, piena lopkopība ik dienu rada 15 eiro zaudējumus. Tātad patlaban strādājam avansā.”
“Kamēr vēl kaut kā varam savilkt galus, cīnīsimies, jo kaut kam taču jāmainās. Uz labo vai slikto pusi, bet jāmainās. Esam iecerējuši vairāk paplašināt gaļas saimniecību un ceram, ka gaļas iepirkuma cenas tik strauji nesamazināsies,” saka Sarmīte Kaktiņa. Viņa bilst, ka vairāk gan cerot uz embargo atcelšanu pret Krieviju. “Citiem mūsu piens nav vajadzīgs,” uzskata viņa.
Zaudētāji — arī patērētāji
Arī Latvijas lauksaimniecības eksperti paziņojuši, ka arvien vairāk uzņēmumu, kas šobrīd ir sagatavojuši projektus piena lopkopībā, sāk meklēt iespējas pārorientēties uz gaļas ražošanu, jo tajā ir augošs pieprasījums pēc kvalitatīvas liellopu gaļas un stabilāks tirgus.
Ja ir jāstrādā nozarē, kas nedod peļņu, bet tikai zaudējumus, tad no tādas ir jāatsakās — arī tā spriež vairāki lauksaimnieki. Arī kādas saimniecības īpašnieks Jaunjelgavas novadā, kurš pamazām likvidē piena govis un plāno audzēt gaļas lopus.
“Skumīgi ir tas, ka laika gaitā paliks minimāls to saimniecību skaits, kuras strādās piena lopkopības nozarē, un, protams, zaudētāji atkal būs patērētāji,” tā savukārt spriež biedrības “Lauksaimnieku apvienība” izpilddirektors Dīns Cielavs. ◆
