Turpmāko divu triju gadu laikā piensaimniecības nozarē gaidāmas nozīmīgas pārmaiņas.
Turpmāko divu triju gadu laikā piensaimniecības nozarē gaidāmas nozīmīgas pārmaiņas. Piena lopkopjiem būs jāiemācās iztikt un saimniekot bez būtiska Eiropas Savienības finansiālā atbalsta, turklāt jākļūst konkurētspējīgiem plašajā Eiropas tirgū. Par gaidāmajām izmaiņām stāsta Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētāja Aizkraukles pagasta zemnieku saimniecības “Sirmēni” saimniece Ligita Silaraupa.
Iepirkuma cena samazinās
Ligita Silaraupa informē, ka reforma piensaimniecībā praktiski jau ir sākusies. Pirmās izmaiņas skārušas piena pārstrādātājus, kuri valsts intervencei uzglabā lielāku daudzumu siera vai piena pulvera. Atbalsts intervencei, kā arī piena produktu eksportam uz valstīm ārpus Eiropas Savienības ir samazinājies par 54 procentiem. Tas nozīmē, ka preces noieta meklēšana ārpus Eiropas kļūst arvien dārgāka, bet piena apjoma palielināšanās savā valstī zemniekiem nozīmē iepirkuma cenas samazināšanos.
Iepirkuma cenas samazināšanās pienam šobrīd jūtama arī citu iemeslu dēļ. Piena pircēji paaugstina kvalitātes prasības, īpaši tauku un olbaltumvielu satura ziņā, bet lopkopjiem, kuri šīs prasības nevar izpildīt, maksā mazāk. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā piena iepirkuma cena jau tā ir zemāka nekā vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Latvijā šobrīd par litru piena maksā vidēji 16,5 santīmus, bet Latgalē, kur cenu nosaka viens liels pārstrādātājs un piegādes attālumi ir ļoti lieli, šī cena ir vēl zemāka.
Cīnās par izejvielām
Lai varētu izdzīvot un kaut ko arī nopelnīt, lopkopji meklē izdevīgākas piena realizācijas iespējas, un daudzi tādas atraduši Lietuvā. Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze Latvijas piensaimniekiem pārmet izejvielu pārdošanu ārzemēs un Latvijas valsts ekonomikas kropļošanu. Nesen ministrijā tikās Latvijas un Lietuvas piena ražotāji un pārstrādātāji, lai pārrunātu piena cenas veidošanu, piena importa un eksporta ietekmi uz lauksaimnieku konkurētspēju.
Lietuvieši pārdzīvo, ka viņu piena pārstrādātāji par vietējo lopkopju piegādāto pienu maksā mazāk nekā par pienu, ko iepērk Latvijā. Ligita Silaraupa atzīst, ka tādi ir brīvā tirgus nosacījumi: “Sākusies nežēlīga cīņa par piena piegādi ne tikai Latvijas iekšējā tirgū, kur ir daudz pārstrādes uzņēmumu, bet arī plašākā Eiropas mērogā. Latvijā jau ir uzņēmumi, kuri daļēji pieder ārzemju kompānijām, un mēs jau arī nezinām, kam pieder lietuviešu piena produktu ražotāji.”
Muļķīgi neizmantot iespēju
Silaraupas kundze daļēji piekrīt ministra pārmetumiem un saprot lietuviešu bažas, taču piebilst, ka Latvijas lopkopji ilgi gaidījuši iespēju pārdot savu produkciju pēc iespējas izdevīgāk. “Mums vienmēr lūgts mazliet pagaidīt, kamēr pārstrādātāji sakārtos ražotnes un varēs maksāt vairāk. Mēs ilgi gaidījām, bet vienmēr kaut kā pietrūka, lai šie solījumi piepildītos. Nu beidzot mūsu piensaimniekiem ir iespēja izvēlēties izdevīgāko piena pircēju. Lai arī pienu no savas saimniecības pārdodam tepat Latvijā, nenosodu tos, kuri to pārdod lietuviešiem,” saka “Sirmēnu” saimniece. “Ja viens pircējs piedāvā 16 santīmu par litru piena, bet kāds cits 19 santīmu, jābūt neprātim, lai nepārdotu dārgāk. Tos trīs santīmus ieguldot saimniecības attīstībā šodien un tagad, pēc diviem trijiem gadiem saimnieks būs konkurētspējīgs jaunajā situācijā, kāda Eiropā pamazām veidojas.”
Taisnība, ka lietuviešu dēļ neapskaužamā situācijā nonākuši Latvijas piena pārstrādātāji. Lietuvieši, iepērkot pienu par augstāku cenu, spiež arī mūsu piena pircējus to iepirkt dārgāk. Pēc tam Latvijā no Lietuvas ieved gatavo produkciju, kas ir lētāka nekā vietējie produkti. Lielie tirgotāji par piegādāto produkciju maksā pēc mēneša vai diviem, bet ražotājiem par izejvielām jānorēķinās krietni ātrāk. Laika jautājums, cik ilgā posmā šī konkurence var mainīt Latvijas piena tirgu.
Sarūk atbalsts
Ligita Silaraupa atklāj arī citas pārmaiņas piensaimniecības nozarē. Viena no problēmām ir niecīgais atbalsts par lopbarības platībām, ko piešķir papildus vienotajam platībmaksājumam. Zemniekam ir jāizvēlas, vai reģistrēt bioloģiski daudzveidīgu pļavu, par ko var saņemt daudz lielāku atbalstu, vai ganīt tajā govis, nepalielinot ne izslaukumu, ne piena kvalitāti. Lielāku ražību var iegūt, lopbarībai izmantojot kultivēto zālāju, taču par to atbalsts ir krietni mazāks. Jārēķina, kas ir izdevīgāk — samazināt govju ganāmpulku un uzturēt bioloģiski vērtīgas pļavas vai tomēr izvēlēties piensaimniecības attīstību.
Šobrīd lopkopji saņem piemaksu par katru izpildītas kvotas piena tonnu, taču Eiropā pārrunā iespēju vairs par to papildus nemaksāt. Jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis pret to iebilst, tāpēc pagaidām nav skaidri zināms, vai šis atbalsts tomēr būs vai nebūs. Aktīvas diskusijas šobrīd rit arī par piena kvotām, kuras pēc gadiem sešiem septiņiem plāno atcelt. Iespējams, nākotnē nemaksās arī papildu subsīdijas par pārraudzībā esošajām govīm.
Piecas govis nav bizness
Līdz ar to Eiropas Savienībā piensaimniecības nozarē sāks darboties brīvais tirgus, un Latvijas lopkopjiem jādara viss, lai viņi šajā situācijā būtu konkurētspējīgi. “Piensaimniekus sagaida lielas pārmaiņas, un daudziem no viņiem šīs pārmaiņas var būt ļoti sāpīgas. Izdzīvos tas, kurš spēs kļūt neatkarīgs no atbalsta maksājumiem. Zemnieki, kuri iemācīsies izdzīvot bez šīs “donoru” naudas, kļūs spēcīgāki un nākotnē varēs normāli strādāt un attīstīties. Lai tas būtu iespējams un lai saimniecībā ieguldītais atmaksātos, jāveido pietiekami liels ganāmpulks ar vismaz 70 — 100 govīm, saimniecībā jābūt mehanizētam darba procesam, pārdomātām tehnoloģijām un minimālām izmaksām. Šobrīd Aizkraukles rajonā ir 20 — 30 tādu saimniecību,” stāsta Silaraupas kundze.
Latvijā kopējais piena kvotas apjoms ir 729 tūkstoši tonnu, un reģistrēts 204 000 slaucamo govju, taču, lai šo kvotu izpildītu, pietiek 130 000 govju. Tas nozīmē, ka pārējās govis būs tikai piemājas saimniecību uzturētājas. Protams, var dzīvot un strādāt arī ar piecām un septiņām govīm, taču diezin vai šādā situācijā piena lopkopība varēs būt saimniecības pamatnodarbošanās. Zemniekiem būs jādomā, kādas papildu nozares attīstīt. Tas var būt lauku tūrisms, mājražošana, kam jaunajā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam dažādas Eiropas atbalsta programmas piedāvā ievērojamu finansiālu palīdzību.
