Aizkraukliete Jautrīte Kapele nesen nosvinēja skaistu dzīves jubileju. Viņa uzskata, ka sešdesmit gados sievietei pietiek enerģijas gan darbam, gan mājas rūpēm.
Aizkraukliete Jautrīte Kapele nesen nosvinēja skaistu dzīves jubileju. Viņa uzskata, ka sešdesmit gados sievietei pietiek enerģijas gan darbam, gan mājas rūpēm. Tikai dzīve un cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir.
Dzīvesprieku Jautrītes kundze rod darbā, kurš, viņasprāt, pasaulē ir viens no svarīgākajiem, jo cilvēkam laba grāmata dažkārt ir kā draugs, kurš spēj dot padomu. Jautrīte Kapele grāmatu tirdzniecībā strādā 26 gadus, un kopš 1991. gada ir SIA “Aizkraukles grāmata” direktore.
Iepatīkas darbs rūpnīcā
— Kādi bija jūsu nākotnes sapņi, beidzot Jaunjelgavas vidusskolu?
— Kā daudzi provinces jaunieši — braucu uz Rīgu. Iestājos Politehniskajā institūtā, bet studijas drīz vien pārtraucu un sāku strādāt radiorūpnīcā. Man tur iepatikās, jo kolektīvs bija ļoti labs. Veicās darbs un labprāt piedalījos arī sabiedriskajā dzīvē.
Apprecas ar jaunības mīlestību
— Vai Rīgā satikāt arī nākamo vīru?
— Nē, mēs esam novadnieki. Draudzējāmies jau skolā no 8. klases. Es viņu gaidīju pārnākam no dienesta vairāk nekā trīs gadus.
Mēs apprecējāmies 1966. gadā, taču Rīgā ilgi nepalikām. Ivara vecāki dzīvo Daudzeses pagastā, tāpēc pārcēlāmies tuvāk viņiem. Rīgas dzīvokli samainījām pret dzīvokli toreizējā Stučkā. Vīram te bija labs darbs, un arī es drīz vien iekārtojos grāmatnīcā par pārdevēju.
Grāmatnīca kā svētnīca
— Kāpēc izvēlējāties tieši grāmatu veikalu?
— Kopš bērnības esmu liela lasītāja. Man ļoti patīk jaunas grāmatas, kuras varu paņemt rokās vēl pēc tipogrāfijas krāsām smaržojošas. Grāmatu veikali man šķiet tādas īpašas vietas, gluži kā svētnīcas, kurās gribas izturēties klusi un mierīgi.
Ir tik labi atvērt jaunu izdevumu un ielūkoties tajā, lai atrastu kādu saistošu domu.
Lasa, bet neraksta
— Vai pati kādreiz esat mēģinājusi kaut ko uzrakstīt?
— Diemžēl nē. Skolā man bija labi sacerējumi, un tas arī viss. Manas meitas arī tos labi rakstīja, īpaši Inesi skolotāja Ārija Karakone allaž slavēja.
Vislabākās atmiņas
— Kas jūs iemācīja pārdot grāmatas?
— Veikala direktore Ņina Vrubļevska. Viņa ir apbrīnojams cilvēks, ar kuru vēl tagad sazinos. Ņinas kundze ir pensijā un dzīvo Rīgā. Dažreiz aizbraucu ciemos, parunājamies arī pa tālruni.
Kad Ņina Vrubļevska pārcēlās uz Rīgu, man vajadzēja strādāt viņas vietā. Es pati to ļoti negribēju, jo sākās veikalu un uzņēmumu privatizācija.
Savas pozīcijas nosargā
Tas bija laiks, kad citu jomu komersanti grāmatnīcu būtībā gribēja “apēst”. Bija vajadzīgas mūsu telpas pilsētas centrā. Mums blakus iekārtoja dzērienu tirgotavu…
Ar Aizkraukles domes atbalstu mēs grāmatnīcu tomēr nosargājām. Kļuvām par SIA un palikām savā vietā, lai arī mazākās telpās.
Arī ar novada domi mums ir vislabākās attiecības, jo tā iznomā telpas par mums pieņemamu maksu. Mēs taču nevaram līdzināties daudziem citiem tirdzniecības uzņēmumiem.
Daudzviet grāmatu veikalu skaits samazinājies. Aizkraukles rajonā neviens nav izputējis — joprojām strādā visi pieci veikali: Aizkrauklē, Jaunjelgavā, Pļaviņās, Neretā, Koknesē.
Izņemot mūsu grāmatnīcu, pārējām klājas grūti, tās nav rentablas, bet mēs turamies un šīs tirgotavas saglabājam patriotisma dēļ. Nedrīkst mazajās pilsētās šos veikalus slēgt, jo tās ir kultūras iestādes, bez kurām grūti iztikt. Cik ilgi varēsim, tik turēsimies!
Grāmata sagaida pircēju
— Atceros, padomju laikā grāmatnīcā pieņēmāt no iedzīvotājiem grāmatas par nedaudz zemāku cenu un tās atkal pārdevāt. Tagad tas nav izdevīgi?
— Nu mēs vairs tā nedarām, lai gan man šī prakse patika. Lēti varēja iegādāties senus izdevumus, gandrīz kā antikvariātā. Par to varētu padomāt arī tagad, bet tas būtu sarežģīti nodokļu dēļ.
— Vai grāmatu tirdzniecība samazinās tāpēc, ka daudziem cilvēkiem nav naudas, par ko grāmatas nopirkt?
— Es neteiktu, ka cilvēki nelasa un grāmatas nepērk. Manuprāt, katra grāmata sagaida savu pircēju. Pēdējos gados cilvēku pirktspēja tomēr nesamazinās.
Vairāk iegādājas bērnu izdevumus. Daudziem grāmata ir vislabākā dāvana, un mēs tās varam piedāvāt jebkurai gaumei.
Rīko tikšanās
Mēs savus klientus pazīstam un priecājamies par katru, kurš ienāk grāmatnīcā. Tas nekas, ja tobrīd neko nevar nopirkt. Cilvēks grāmatas aplūko, redz, kas jauns latviešu un citu tautu literatūrā. Ja nevar nopirkt, grāmatu var paņemt bibliotēkā.
Lai nezaudētu kontaktus ar klientiem, rīkojam arī dažādas tikšanās ar autoriem un izdevniecību darbiniekiem. Varētu būt lielāka cilvēku atsaucība, bet daudziem jāstrādā, un viņi nevar atnākt.
Par visu izrunājas
— Vai viegli būt direktorei sieviešu kolektīvā?
— Esam desmit darbinieču Aizkrauklē un pa vienai Neretā, Pļaviņās, Koknesē un Jaunjelgavā. Vairākas kolēģes strādā tikpat ilgi, cik es pati. Cita citu labi pazīstam, bet cilvēki ir dažādi. Ja man neko nestāsta un palīdzība nav vajadzīga, es nejaucos darbinieču personīgajā dzīvē.
Parasti gan par visu izrunājamies. Dažkārt kolektīvā nelieli strīdi bijuši, bet akmeni azotē neviena neturam. Mums ļoti daudz jāstrādā, tāpēc strīdiem vienkārši nav laika.
Vispirms izlasa, tad brauc
— Vai darba steigā jums ir laiks arī tik interesantam vaļaspriekam kā ceļošana?
— Jūtos ļoti laimīga, ja varu kaut kur aizbraukt. Esmu bijusi Skandināvijas valstīs un Vācijā. Vislabāk jutos Norvēģijā. Gribētos tur vēl kādreiz atgriezties, tur ir tik fantastiska daba, kalni un ūdeņi.
Pirms brauciena par interesējošajām vietām izlasu aprakstus un izstudēju mākslas albumus, ielūkojos enciklopēdijās.
Esmu lasījusi par Angliju, Franciju un Skotiju un gribētu tur daudzas vietas redzēt. Ja būs lemts, centīšos turp aizbraukt, kad būs mazāk darba un vairāk brīvā laika.
Dzīves vadmotīvs
— Kas jums dod spēku?
— Uz rakstāmgalda man uzlikta kartīte ar vārdiem, kurus izlasu ik rītu: “Dievs, dod man rāmu garu pieņemt lietas, ko es nevaru mainīt. Ja dzīvē notiek kas tāds, par ko tev nav varas, vienīgā iespēja ir to pieņemt. Rāms un bez satraukuma to arī dari. Tas ir pirmais solis ceļā uz labāku pašsajūtu.”
Tāds ir manas dzīves vadmotīvs.
***
Vārds, uzvārds: Jautrīte Kapele.
Dzimšanas laiks un vieta: 1943. gada
29. novembris, Jaunjelgava.
Izglītība: vidējā, beigusi Jaunjelgavas vidusskolu.
Nodarbošanās: SIA “Aizkraukles grāmata” direktore.
Ģimene: vīrs Ivars — autovadītājs. Abi audzina mazdēlu Reini, Aizkraukles novada ģimnāzijas 8. klases skolēnu. Meita Inese, znots Edgars un mazmeita Sanija dzīvo Rīgā.
Vaļasprieks: grāmatu lasīšana un ēdienu gatavošana pēc savām receptēm. Ceļošana.
Horoskopa zīme: Strēlnieks.
