Esot ticējums, ja dzīvnieki nākot mājās, tā esot laimīga. Koknesiete Dace Saimena to ne noliedz, ne apstiprina, taču tas gan ir fakts — kopš viņa te dzīvo, pilntiesīgi īrnieki siena šķūnī ir ežu ģimene.
Esot ticējums, ja dzīvnieki nākot mājās, tā esot laimīga. Koknesiete Dace Saimena to ne noliedz, ne apstiprina, taču tas gan ir fakts — kopš viņa te dzīvo, pilntiesīgi īrnieki siena šķūnī ir ežu ģimene.
Izrādās, eži ir lieli individuālisti un savas sugas brāļus ne visai mīl. Par to Dace pārliecinājās šopavasar, kad uz dzelzceļa sliedēm atrada aizmigušu novārgušu pusaugu ezīti. Ežuks ātri atlaba un kļuva par īstu “pienapuiku” — tikko slauktais govs piens bija adataiņa lielākais gardums. Ezis dzīvoja istabā, bet saimnieki šo laiku atceras nelabprāt. Atradenis bija liels guļava, toties naktī pārlieku enerģisks. Viņš rāpās, kur vien var uzkāpt. Saimniece ne reizi vien satrūkās, kad draiskulis naktī viņai “pieglaudās” vaigam.
Reiz Dace istabā ienesa ežumāti ar bērnu, kuri dzīvoja siena šķūnī. Tad nu bijis ko redzēt: atrastais ezis no skaudības vai mira nost — kādām tik metodēm viņš sargāja savu teritoriju! Maigais “pienapuika” bija pārtapis par īstu nindzju! Viņš jaunpienācējiem uzklupa ar tādu sparu, ka viņi piekāpās.
Kad ezis pavisam atlaba, viņu palaida brīvībā. Beidzot saimnieki var izgulēties.
***
Ticējumi.
* Kad ezi ierauga vakaros staigājam, tad būs lietus.
* Vienu eža adatiņu vajag nēsāt visur līdz iespraustu svārku stērbelē, tad vienmēr labi klājas.
