Sociālo pakalpojumu joma ir plaša, un tajā iesaistīti dažādi speciālisti. Sociālais aprūpētājs ir viens no tiem, bet šo profesiju bieži vien jauc ar aprūpētāju, kas nav tas pats. Katram ir savi darba pienākumi un atbildība. Ikdienā gan darba sfēras var pārklāties, jo ikviena sociālās jomas pārstāvja sūtība ir palīdzēt konkrētajā situācijā.
Aprūpētājs un sociālais aprūpētājs — dažādas profesijas, bet vajadzīgas abas
Ikdienā nereti cilvēkam patiesi grūti izvērtēt, kāds speciālists pie viņa atnācis — sociālais darbinieks, sociālā aprūpētāja vai aprūpētājs. Īpaši tas ir mājas aprūpē, kuras veicējam jābūt speciālistam ar plašām zināšanām sociālajā jomā, un darbs nereti arī apvieno kaut ko no katra pienākumiem. Tomēr katram sociālās jomas darbiniekam ir sava darba specifika.
Profesiju aprakstā teikts, ka aprūpētājs ir darbinieks, kurš palīdz cilvēkiem, ja vecuma vai veselības dēļ viņiem ir grūtības sevi aprūpēt, nodrošināt ikdienas pamatvajadzības un saņemt nepieciešamos pakalpojumus. Savukārt sociālais aprūpētājs plāno sociālās aprūpes pakalpojumus, kādi vajadzīgi konkrētam cilvēkam, organizē tos un novērtē, kā mainās cilvēka iespējas aprūpēt sevi, vajadzības, attiecīgi mainot sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksu. Kopumā tas ir darbinieks, kas ikdienā ir aprūpējamā atbalsts un sabiedrotais.
Aprūpētāju Latvijā šobrīd noteikti ir krietni vairāk nekā sociālo aprūpētāju, taču trūkst abu darbinieku. Lielākoties tas ir samērā mazā atalgojuma dēļ, gan arī tāpēc, ka darbs ir fiziski grūts, un starp jauniešiem tā nav pieprasītākā profesija. Tas ir darbs, kas nav piemērots visiem, bet prakse liecina — tas, kurš tajā palicis, turpina strādāt. Abiem amatiem ir vēl kāda būtiska atšķirība — aprūpētāja darbam pietiek ar pamata vai vidējās pakāpes profesionālo izglītību, bet sociālā aprūpētāja pienākumu veikšanai nepieciešama pirmā līmeņa augstākā izglītība, un arī atalgojums ir lielāks. Sociālais aprūpētājs var strādāt arī par aprūpētāju, un tā tas mēdz notikt, ja konkrētā situācijā darbinieku trūkst, bet otrādi gan ne.
Nevienā no abām profesijām atalgojums nav augsts. Izpētot darba sludinājumus, no esošajiem piedāvājumiem var redzēt, ka, piemēram, sociālajam aprūpētājam algu sola no 552 līdz 802 eiro pirms nodokļu nomaksas, aprūpētājam — 450 līdz 608 eiro mēnesī. Šīs summas pēdējā gada laikā nav mainījušās, lai arī pieprasījums pēc darbiniekiem tikai pieaug.
Iespējas apgūt sociālā aprūpētāja profesiju var dažādās izglītības iestādēs, un mācību ilgums ir divi gadi. Pieprasītākā ir Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledža Jūrmalā un tās filiālē Rēzeknē, Daugavpils medicīnas koledža un citas.
Darbā steiga neder
Ģimenes krīzes centra “Dzeguzīte” pansijā Kokneses novada Iršos ir divi sociālie aprūpētāji. Biruta Babre tur strādā no 2007. gada, kad tas vēl bija bērnunams. 2012. gadā viņa sāka strādāt par aprūpētāju, kad šajā iestādē izveidoja veco ļaužu pansiju, un tad mācījās par sociālo aprūpētāju P. Stradiņa medicīnas koledžā Jūrmalā.
Ar katru vajag aprunāties
Tagad jau vairākus gadus viņa veic šo darbu un atzīst, ka tas ir interesants un intensīvs, jo jāspēj rast sadarbību gan ar katru klientu, gan viņa tuviniekiem, lai cilvēks labi justos iestādē, kas kļuvusi par viņa mājām. Katram iemītniekam tiek izveidots individuāls aprūpes plāns, izvērtējot vajadzības un reālo situāciju. Līdz ar to aprūpe ik pa laikam arī mainās un papildinās.
Dienas gaitas sociālajam aprūpētājam sākas ar katra pansijas iemītnieka apmeklējumu, kad aprunājas par to, kā pagājusi nakts, kāda ir pašsajūta, vēlmes un vajadzības. Katram darbiniekam nav noteikts klientu skaits vai konkrēts loks, un katru dienu uzmanība tiek veltīta visiem.
— Pienākumi ir dažādi — atnest nepieciešamos pirkumus no veikala, doties kopā pastaigā, pavadīt uz medicīnas iestādēm vai pie friziera, palīdzam sociālajai darbiniecei rīkot dažādus pasākumus. Diena ir saspringta, jo ar šiem cilvēkiem nevar strādāt steigā, katram ir savs raksturs, kam jāpielāgojas, bet visu var paveikt, kolēģiem sadarbojoties. Ja darba ir daudz, palīdzam arī aprūpē. Kad ir labs laiks, visiem īpaši patīk uzturēties ārā, ko labprāt nodrošinām, un svarīgi ar katru parunāties, — stāsta Biruta.
Zināšanas noder
Uz jautājumu, kāpēc nolēmusi papildināt izglītību un kļūt par sociālo aprūpētāju, viņa atzīst, ka aprūpētāja darbs noteikti ir smagāks. Tā kā arī pašai gadi iet uz priekšu, bija jādomā par fiziski vieglāku darbu. Turklāt mācības koledžā bija bez maksas, ar ērtu apmeklējuma laiku, lai savienotu ar darbu un varētu izbraukāt. Tālāk viņa plāno apgūt sociālā darbinieka profesiju, jo šajā jomā domā palikt arī turpmāk. Mācības ir netālu Jēkabpilī, kas nav tālu no dzīvesvietas, un zināšanas vienmēr dzīvē noder. Jaunas zinības sociālie darbinieki, tostarp aprūpētāji, ik pa laikam papildina arī kursos, kas palīdz darbā. Par atalgojumu Biruta nesūdzas, jo lauku reģionam tas noteikti ir pietiekami labs. Sociālā aprūpētāja vai aprūpētāja darbs nav tas, ko izvēlas gados jauni cilvēki.
Kad Biruta mācījās, grupā vairāk bija vidēja vecuma cilvēki. Tomēr nesen praksē Iršos bija gados jauna darbiniece, kurai labi veicās šajā darbā.
Ar pieaugušajiem vieglāk
Biruta piekrīt apgalvojumam, ka sociālajā jomā un aprūpē var strādāt tikai tāds cilvēks, kuram patīk savs darbs un kurš spēj rast saikni ar veciem cilvēkiem.
Ar visiem jātiek galā, lai arī kāda situācija mēdz rasties, jo aprūpējamie ir dažādu raksturu un garastāvoklis mainās. Salīdzinot darbu ar bērniem un tagad ar pieaugušajiem, Biruta noteikti labāk dara otro, jo tajā veiksmīgāk var rast sadarbību un ikdienas darbā ir lielāka miera izjūta. Ja vajadzētu, arī otrreiz izvēlētos šo profesiju un darbu.
Nogurst arī darbinieki, bet ir brīvdienas un atvaļinājums, kad var atpūsties. Biruta atzīst, ka psiholoģiski tas ir smags darbs, jo klientu situācija nav viegla, tāpēc nevar darba lietas ielaist dziļi sevī. Ne vienmēr gan darba laiku var strikti nodalīt, un tas paņem vēl kādas stundas. Vislabākā atslodze no darba Birutai ir mājas, prieku dod mazbērni, kuri nu atgriezušies no ārzemēm. Tā ka ir, kur izpausties, bet pilnībā noslēgties no darba rūpēm nevar un arī brīvajā laikā nereti aizdomājas, kā kuram klājas.
Var veltīt vairāk laika
Darbinieki cenšas iemītniekiem rīkot dažādus pasākumus un aktivitātes, mudinot tajās iesaistīties pēc iespējas visus.
— Dažkārt cilvēks atsaka, bet aicinām visus — kopā padziedāt, paklausīties, padarboties, un ar laiku ieinteresējas arī paši kūtrākie, vismaz doties paskatīties, ko dara citi. Daži paši piesakās kādai nodarbei. Ja cilvēks nevar pārvietoties, kopā palasām grāmatu vai parunājamies. Esmu dzirdējusi tik daudzus dzīvesstāstus, — saka Biruta.
Būtisks laiks ir, kad cilvēkam jāpierod pie dzīves pansijā, jo tā ir neziņa, satraukums pēc ierastās vides atstāšanas. Tad svarīgs atbalsts un sadarbība. Ir klienti, kuri šajā pansijā dzīvo kopš tā atvēršanas. Sadarbība veidojas arī ar tuviniekiem, kuri ir pateicīgi par atbalstu viņu ģimenes loceklim. Nereti arī no tālākiem novadiem cilvēki izvēlas tieši Iršu pansiju, jo tā ir neliela iestāde un katram iemītniekam var veltīt vairāk laika.
Patīk un padodas palīdzēt cilvēkiem
Kolēģes teiktajam piekrīt otra iestādes sociālā aprūpētāja Gaļina Vanaga. Arī viņai pirms tam bija pieredze darbā bērnunamā par audzinātāju. Mainīt nodarbošanos mudināja pārmaiņas iestādes darbībā, sākusi strādāt par aprūpētāju, tad mācījusies un nu ir sociālā aprūpētāja. Gaļinai patīk viņas darbs, un tas noteikti ir viņas sūtība — gribas un padodas palīdzēt cilvēkiem.
— Man vienmēr ir prieks nākt uz darbu. Kad ierodos, mani aprūpējamie teic, ka gaidījuši mani, un tā ir laba sajūta. Apskatos, kā viņiem klājas, ko gribētu darīt, ko atnest no veikala, vai grib doties pastaigāties. Katrs ir citādāks, un katram vajag savu pieeju — citam maigāku, citam varbūt noteiktāku. Tomēr saprotos ar visiem. Cilvēki interesējas par visu, citi aktīvāk iesaistās nodarbībās, bet ne visi vienmēr grib kaut ko darīt, un to ļaujam vai piedāvājam kaut ko citu. Jau zinu, kas kuram labāk patīk, ko grib skatīties televīzijā, iesaku kādu filmu vai raidījumu. Domas par darbu nereti ir arī brīvajā laikā — ko vajadzētu saviem aprūpējamajiem piedāvāt vai parādīt, — stāsta Gaļina.
Viņai pašai relaksāciju no darba dod dārzs, jo savulaik, dzīvojot Rīgā, tā nebija. Brīvajā laikā patīk apmeklēt kādu izrādi vai koncertu, kā arī doties uz baznīcu. Arī viņa mācījusies Jūrmalā un tāpat kā kolēģe apgūst sociālā darbinieka profesiju.
Sociālās aprūpes iestādē cilvēks nonāk, kad vairs nespēj pats par sevi parūpēties un vajadzīga palīdzība no malas. Šobrīd Iršos uzturas 45 cilvēki. Centra vadītāja Gaļina Kraukle atzīst, ka sociālie aprūpētāji ir ļoti nozīmīgi, jo apmeklē iemītniekus katru dienu, izzina viņu vajadzības un ir vieni no tuvākajiem cilvēkiem. Tas cilvēkam var būt tikai sirdsdarbs. Grūts, bet ļoti vajadzīgs.
Viedokļi
Jekaterina Bezdežska, Skrīveru sociālā dienesta vadītāja
— Līdzīgi kā citas pašvaldības, arī mūsu novada dienests mājas aprūpes pakalpojumu pērk no konkrēta tā sniedzēja. Tas ir pietiekami pieprasīts, un šobrīd ar pašvaldības atbalstu to saņem vairāki cilvēki. Izvērtējam, kam to piešķirt un kādā apmērā, kāda palīdzība nepieciešama Tā ir iespēja palikt dzīvot ierastajā vidē un nedoties uz iestādi. Turklāt nevienu nevar ievietot pansionātā, ja pats to nevēlas, tāpēc jānodrošina aprūpe uz vietas. Laukos situācija ir grūtāka, jo tā nav tikai telpu uzkopšana un ēdiena gatavošana, jāparūpējas par apkuri. Lielākoties mājās ir malkas krāsnis, un aprūpētāji nevar tikai sanest malku, vajadzīgs laiks, lai krāsni izkurinātu. Šajā darbā nav vienas formulas, kā rīkoties visos gadījumos un cik laika tas aizņems. Darbs ir smags — gan iestādē, gan mājas aprūpē. Savukārt pieprasījums tikai palielināsies, jo pensijas vecums pieaug, dzīves ritms ir kļuvis straujāks un esam kļuvuši mobilāki, tāpēc darbavietas cilvēki izvēlas dažādās vietās un ne visi bērni dzīvo savu vecāku tuvumā. Ja viņiem vajadzīga pastāvīga aprūpe, tad jāizvērtē iespējas un pašiem to darīt ne visiem ir iespējams. Tā ka pakalpojums būs pieprasīts.
Arī dienestā ir aprūpētāja, kura sniedz atbalsta sociālos pakalpojumus uz vietas trūcīgajām un maznodrošinātajām personām.
Ina Riekstiņa, Neretas sociālās aprūpes centra vadītāja
— Lai gan šobrīd iestādē visi pakalpojumi ir nodrošināti, arī sociālā aprūpētāja, darbinieku trūkums arvien ir liela problēma un kļūst tikai aktuālāka. Darbinieki ir jau gados, jaunieši šo darbu lielākoties neizvēlas, bet pakalpojuma pieprasījums tikai pieaug. Šovasar to īpaši izjutām, rindas klientu uzņemšanai ir arī citos aprūpes centros.
Aprūpētāja un sociālā aprūpētāja darbs ir grūts un ne labāk apmaksātais. Par tādu darbu tas ir krietni par maz, lai arī atalgojums atšķiras valsts un pašvaldību iestādēs, bet prasības visur ir vienas un tās pašas. Es kā vadītāja esmu pateicīga cilvēkiem, kuri ar lielu atdevi veic šo darbu.
Sociālās aprūpes jomā situācija novadā ir dažāda, un nepieciešamības gadījumā cilvēkiem nodrošina aprūpi mājās, bet tas nav nepārprotams jautājums. Ja cilvēks vairs nespēj par sevi parūpēties un vajadzīga palīdzība, mājās tie galvenokārt ir konkrēti darbi, bet pietrūkst sabiedrības, ja sirmgalvis dzīvo viens un tāds viņš ir lielāko daļu laika. Sociālās aprūpes centros ir gan aprūpe, gan iespēja kontaktēties ar citiem iemītniekiem un darbiniekiem. Protams, tā ir ierastās vides maiņa, un nepieciešams adaptācijas laiks gan pašam cilvēkam, gan viņa tuviniekiem. Pēc manas pieredzes tās ir apmēram divas nedēļas, un arī darbiniekiem tas ir adaptācijas laiks, lai iepazītu jauno klientu un saprastu, kā viņam labāk palīdzēt un komunicēt. Katrā ziņā pieņemt šādu lēmumu nav viegli, bet, nonākot situācijā, kad tuvinieks kļuvis bezspēcīgs, ģimenei bieži vien trūkst prasmju un zināšanu, kā palīdzēt, un ne vienmēr ir iespēja pārkārtot ikdienu tā, lai pašiem nodrošinātu aprūpi, kas nepieciešama visu diennakti. Ir situācijas, kad pēc ārstēšanās slimnīcā cilvēkam jāatkopjas, ko var izdarīt sociālās aprūpes centrā, bet pēc tam atkal doties mājās. Palīdzēt un aprūpēt slimu cilvēku ir jāmāk, un ne visi to var paveikt.
Viss nepieciešamais darbam mums centrā ir nodrošināts. Protams, gribas izremontētas telpas, to cenšamies uzlabot pašu spēkiem, krāsojot, labojot un līmējot tapetes. Ieceru ir daudz, bet viss atduras pret līdzekļiem. Ar projekta atbalstu pagalmā ir āra trenažieri, ko var izmantot visi iedzīvotāji.
Šobrīd diskutē par sociālās aprūpes centra tālāko virzību, līdzīgi kā par bērnunamiem. Esmu skeptiska šajā jautājumā, jo katrā konkrētajā situācijā cilvēkiem vajag profesionālu palīdzību, un savās dzīvesvietās diezin vai to varēs nodrošināt. Jau šobrīd tās nav visiem. Turklāt — cik cilvēku, tik dažādas ir situācijas un vajadzīga atšķirīga pieeja. Teorija jau ir laba, bet praksē ne viss ir tik skaists un viegli paveicams.
Ināra Gaile, Aizkraukles sociālā dienesta vadītāja
— Līgums par aprūpes mājās pakalpojumu sniegšanu mūsu novada iedzīvotājiem noslēgts ar biedrību “Latvijas Samariešu apvienība”, kas to nodrošina jau otro gadu. Tas ir pieprasīts pakalpojums, ko saņem ap 40 iedzīvotāju, bet skaits mainās. Ja cilvēkam nepieciešama aprūpe mājās, izvērtējam situāciju, viņa ienākumus, un šo pakalpojumu tad pašvaldība apmaksā pilnībā vai cilvēkam jāveic līdzmaksājums, vai arī jāmaksā pilna samaksa par pakalpojumu. Ja cilvēkam pasliktinās veselība un nepieciešama diennakts uzraudzība, to nodrošina sociālās aprūpes centros.
Aprūpētājs ir grūta profesija, darbs ir smags gan fiziski, gan psiholoģiski, jo situācijas ir dažādas. Neraugoties uz to, daļa aprūpētāju strādā ilgus gadus, un tas ir viņu sirdsdarbs. Ir arī gadījumi, ka darbinieks atsakās aprūpēt konkrētu cilvēku, kurš pārmēru lieto alkoholu un pats nevēlas neko mainīt savā ikdienā. Ir arī situācijas, kad jāmeklē cits aprūpētājs, jo viņš nav piemērots šim darbam. Tā ir profesija, kura ir pieprasīta, jo mūsu sabiedrība noveco, un cilvēkiem vajadzīga palīdzība aprūpē, lai saglabātu dzīves kvalitāti.
Pieprasītas mācības un darbinieki
Liela daļa sociālo aprūpētāju pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ieguvuši Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā Jūrmalā. Vai šī profesija joprojām pieprasīta, jautāju izglītības iestādes Sociālās aprūpes katedras vadītājai Inai Vīksniņai.
— Profesija joprojām ir ļoti pieprasīta, lai arī tā nav jauna, koledža to īsteno no 1994. gada. Mūsu studenti ir dažādu vecumu un ar atšķirīgu profesionālo pieredzi. Sociālās aprūpes studijas lielākoties sāk cilvēki, kuri jau strādā sociālās labklājības jomā, lai iegūtu citu kvalifikāciju. Grupas ir pilnas, un lielākoties mācās sievietes, bet ir pa kādam vīrietim. Studiju process tiek realizēts gan Jūrmalā, gan koledžas filiālē Rēzeknē.
Studiju procesā sociālie aprūpētāji apgūst dažādus vispārējos priekšmetus, kā anatomija, psiholoģija, ētika, komunikācijas prasmes ar dažādām iedzīvotāju grupām, kā arī mācās pirmās palīdzības sniegšanu, dažādu mērķu grupu sociālo aprūpi un to īpatnības (veci cilvēki, personas ar invaliditāti, bērni, onkoloģisko klientu aprūpe un citi), kā arī citas teorētiskās un praktiskās zinības.
Ja aprūpētājs darbā ar klientiem veic klientu barošanu, mazgāšanu un citas darbības, tad sociālā aprūpētāja loma ir vairāk raudzīties, lai šis aprūpes process notiek kvalitatīvi un aprūpētājs strādā atbilstoši institūcijas prasībām. Viņa darbs nereti var pārklāties ar aprūpētāja darbu, un tas atkarīgs no konkrētās institūcijas prasībām un vajadzībām.
Līdzšinējā pieredze rāda, ka vismaz 80% mūsu koledžas beidzēju strādā izvēlētajā profesijā. Daļa aiziet turpināt studijas sociālās labklājības jomā uz citām Latvijas augstskolām, arī Utenas koledžu Lietuvā, kur var iegūt bakalaura grādu sociālajā darbā, jo ar augstskolām ir noslēgti sadarbības līgumi par izglītības pēctecību. Ir arī cilvēki, kuri aizbrauc strādāt uz sociālās aprūpes iestādēm ārzemēs, bet procentuāli tas ir diezgan mazs skaits. Tomēr lielākā daļa paliek uz vietas Latvijā, lai gan tas neaizpilda visas vakances, jo šo darbinieku Latvijā joprojām trūkst. Tas var būt saistīts ar to, ka konkrētā iestādē trūkst štata vienības un vienam darbiniekam ir daudz klientu, līdz ar to viņš ātri “izdeg”. Liela daļa mācības sāk paralēli jau esošajam darbam un, pabeidzot tās, turpina darbu savā darbavietā. Pakalpojumu klāsts sociālajā jomā arī paplašinās, un vajadzīgi arvien jauni un zinošāki darbinieki.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
