Malēniete Evita Bogdanova jau trešo gadu meklē un atrod savu vietu Aizkraukles pusē. Dzīvo Skrīveros, strādā bērnudārzā Aizkrauklē un pamazām šejieniešiem rāda savu neremdināmo dabu, piemēram, organizējot Lāčplēša stafeti — Aizkraukles pilsētas un starpnovadu skolu jaunatnes militārās sporta spēles.
Krītu atnesa no skolas
Evita atšķirībā no vairuma sieviešu neslēpj savu gadu skaitu — šonedēļ 52. dzimšanas diena. Kā viņa saka — tas ir vecums, kad cilvēks sasniedzis briedumu. “Ir labi, ja dzīves atziņas cilvēkam atnāk agrāk, man tajā skaitā. Šis ir vecums, kad sāku izvērtēt dzīvi, parādās viedums. Cilvēks apkopo zināšanas, pieredzi, prasmes, un tās var nodot gados jaunākiem. Apzinos, ka sešdesmit gados nevarēšu darīt to, ko pašlaik, tāpēc vēl jāpaspēj. To neuztveru slimīgi, bet saprotu, ka jaunība garām un laika paliek arvien mazāk,” stāsta Evita, un es domāju — cik labi viņu saprotu, jo pēdējā laikā arvien vairāk par to aizdomājos.
Tagad tradicionāli — bērnības laiks. Kārtējo reizi tas pierāda, ka tieši mazotnē darītais ir tas, ko briedumā vislabprātāk darām rotaļu vietā, saucot skarbā vārdā — DARBS.
“Par savu bērnību neko sliktu nevaru teikt,” mēģinot pāriet no šodienas uz laiku pirms četrdesmit gadiem, saka Evita. “Kad mācījos pirmajās klasēs, mājās no lielajām burtnīcām griezu mazākas lapiņas, sašuvu savas burtnīcas, sataisīju savu klases žurnālu, tajā sarakstīju klasesbiedru vārdus. Spēlēju mājās skolu. Sasēdināju lelles. Ar tām bija pilns skapītis. Brālis, kas ir jaunāks par mani, tādām lietām nepadevās. Pati rakstīju uzdevumus, pati izpildīju, speciāli pieļāvu kļūdas. Pati laboju un liku atzīmes. Kurš klasesbiedrs nejaukāks — tam sliktāka atzīme.” Tolaik ģimene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, kaimiņu bērnu bija daudz, un Evita lika lietā organizatores talantu — rīkoja pirmās sporta sacensības, spēlēja novusu. Tuvējā Lazdu kalniņā bija izkāpelēti visi koki. Kad vecāki mainīja dzīvesvietu, sadraudzējās ar kaimiņu meiteni un bieži gāja pie viņas. Aiz šķūņa bija ierīkota klase — ar tāfelīti, krītu, kuru čiepa no skolas. To nopirkt tolaik nevarēja.
Piecu
skaistumkonkursu pieredze
Evitas brālis joprojām dzīvo Alūksnē. Ir namdaris. Viņa pati kādu laiku strādāja Alūksnē par interešu izglītības metodiķi un vadīja modeļu studiju. Tajā šuva tērpus, arī netradicionālus. Studijai bija labi panākumi, un tajā darinātos tērpus 2005. gadā iekļāva skolēnu dziesmu un deju svētku programmā. Kādu laiku bija Malienas tautas nama vadītāja un paralēli Alūksnes tautas namā pilsētas pasākumu organizatore. Piecas reizes Alūksnē rīkojusi konkursu “Mis un Misters Alūksne”. Dažādi speciālisti mācīja jauniešiem skatuves runu, ētiku, estētiku, tā teikt, ārējo skaistumu papildināja ar iekšējo. Divi konkursa dalībnieki šobrīd ir aktieri —Raimonds Celms (Nacionālajā teātrī) un Anta Aizupe. 2005. gadā kopā ar konkursa uzvarētājiem bija šeit viesos, konkursa “Mis un Misters Aizkraukle” laikā. Pēdējais konkurss Alūksnē notika 2013. gadā, bet lielākais izaicinājums bijis 2010. gada konkurss, kuru rīkoja vasarā un brīvdabā kā pilsētas svētku atklāšanas pasākumu. Līdz tam visi konkursi notika Alūksnes ģimnāzijas sporta hallē. Tagad, kad Alūksnē atklāts jauns kultūras centrs, Evita gribētu organizēt vēl vienu — pēdējo — skaistumkonkursu. Viņa neslēpj, ka esot domājusi iedzīvināt šādu pasākumu arī Aizkrauklē.
Vadot interešu izglītību, nācās pieņemt jaunos likumus un iegūt augstāko izglītību — par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju mācījās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Alūksnes filiālē. Lai gan tajā laikā sev stingri bija noteikusi — nekad nestrādās bērnudārzā! Mainot dzīvesvietu uz Skrīveriem, kādu laiku tur strādāja bērnudārzā, vēlāk pārnāca uz Aizkraukles “Zīlīti”.
Iesāka kā skolotāja mazākajās grupiņās, bet no 2018. gada ir bērnudārza metodiķe. Tas ir cilvēks, kurš bērnudārzā pilda to pašu darbu, ko skolā mācību pārzinis — iepazīstina kolēģus ar jauninājumiem nozarē, apgūst jau gatavus, kā arī sagatavo jaunus mācību materiālus, obligāto dokumentāciju.
Gammas aiziet
klumburiem
Evitai ir trīs dēli. Vidējais gadu strādāja brīvprātīgo darbu Slovēnijā, tāpēc mamma nesen bija ekskursijā šajā valstī. Vienīgais klupšanas akmens, izaicinājums, pie kura pašlaik pašmācībā piestrādā, bija angļu valodas zināšanas. Tagad, lai apgūtu valodu, skatās filmas ar subtitriem angļu valodā, lieto valodas apguves lietotni telefonā. “Mācīties vajag un nepārtraukti, jo iesēsties savā ērtajā vidē ir diezgan deģenerējoši,” saka Evita.
Skolas laikā mācījusies arī mūzikas skolā, tāpēc šad tad piesēžas pie klavierēm. To, ka spēlēt vajadzētu biežāk, liecinot “ierūsējušie” pirksti, jo “gamma aiziet klumburiem”.
Jautāta par Lāčplēša skrējiena ideju aizkraukliešiem, Evita saka, ar to vēlējusies bērniem palīdzēt izprast to, ko nozīmē šī diena, Brīvības cīņas. Militārā joma tuva tāpēc, ka armijas daļa bijusi arī Alūksnē, bet rados — brālēna dēls ir bijušais Zemessardzes Aizkraukles bataljona komandieris Ingus Manfelds.
Sarunā ar Evitu nonākam pie atziņas, ka dzīvē nepieciešami ideāli, mērķi, uz kuriem tiekties, kuru sasniegšanai jāpieliek pūles, darbs, jāvelta laiks. Šībrīža tendence akcentēt katra indivīda personīgās īpašības nav slikta, bet vienlaikus tā neveicina kopīgu mērķu sasniegšanu, un drīz vien varam nonākt situācijā, ka dažas tautas tradīcijas, piemēram, dziesmu un deju svētki, būs tad — ja sanāks, ja lielākā dalībnieku daļa to vēlēsies. Bez darba, bez disciplīnas un piepūles nekas nesanāks.
Sēņot var arī janvārī
Brīvā laika viņai neesot daudz, un tāpēc izteikta vaļasprieka arī nav. Grāmatām laiks ir, un pēdējos gados lasa par pašizziņas tēmu. Patīk makšķerēt, sēņot, “bekot aizbrauca” pat pirms divām nedēļām. Nospriedusi, ka laiks ir pietiekami silts. “Vienu gaileni atradu. Bet pirms diviem gadiem decembrī gaileņu bija tik daudz, ka pietika kārtīgai sēņu mērcei,” stāsta Evita. “Ja ir brīva diena, aizskrienu uz Rīgu pie mammas. Saime paklīdusi — mammas radi Latvijā, tēta — ārzemēs.”
Par dzimšanas dienu un tās svinēšanu saka — ne tāpēc, ka gadi nāk klāt, bet kā paldies par to, ka esmu šajā pasaulē. Tad to vieglāk sagaidīt. “Cik ļoti man patika, kad ģimenes svētkos kopā sanāca vecāki, krustvecāki, klāja lielo galdu. Likās, ka tas ir gadsimta notikums, rasolu nedēļu grieza, cūku kāva un auksto gaļu taisīja. Tagad — viens divi, un gatavs, vai arī katrs pats par sevi. Nekritizēju, pielāgojos — tāda tā dzīve. Pēdējā laikā savā dzimšanas dienā kaut kur aizbraucu, kaut ko vērtīgu izdaru. Biežāk kopā ar dēliem. Bet sanākšana, pasēdēšana pie galda ir vajadzīga. Jo diemžēl dzimta pēdējā laikā biežāk satiekas tikai vienā vietā — kapos. Citādi vienmēr atliekam tikšanos, kaut kad vēlāk…” ◆
