Bebru pagastā šogad jubileju svin zemnieku saimniecība “Luķi”. Tieši pirms 20 gadiem rudenī Juris Priekulis no Jūrmalas, Slokas, uz vecātēva mājām Bebros atvedis pirmās mantas, vēlāk arī teli, kurai deva Pērses vārdu. Pavasarī dārzā uzcēla telti un turpināja nātrēm atkarot aizaugušo pagalmu.
Pēkšņi vadi pārāk tievi
Pelēkā koka ēka celta 1905. gadā, vēlāk apmūrēta, bet gadu gaitā šo to vajag pieremontēt. Tomēr visi spēki un līdzekļi vispirms tiek likti saimniecības ēku, kūts uzturēšanai. Arī šoruden saimnieks ķēries pie maza remonta. Bet stāsts, kāpēc šāda izvēle — pārcelties no Jūrmalas uz Bebriem, saistās ar tā laika situāciju Latvijā. Deviņdesmito gadu sākumā Jura darbavieta jau bija samaksājusi par dzīvokļa iegādi, atslēgas arī tikpat kā rokā, bet sākās juku laiki — iestādes likvidēja, un līdz ar to dzīvokli saņēma kāds cits. Ap to laiku pamanīts sludinājums avīzē, ka Vecbebru tehnikums meklē zemes īpašniekus. Jura brāļi no “Luķu” īpašuma atteikušies. Sākums, kā lielākoties visur, bija grūts. Pieci īrnieki, ēkas nolaistas, pagalms aizaudzis. Lai to attīrītu no kokiem, kuri bija saauguši krustu šķērsu, par katru vēl nācies maksāt celma naudu. Noplēstie elektrības vadi nav pieslēgti no jauna, bet likts ierīkot citu līniju ar resnākiem vadiem, jo iepriekšējie pēkšņi bijuši pārāk tievi, nederējuši pieslēgtajai jaudai. Tāpēc naudas bieži vien atlicis maz, gadījies, ka pat maizei pietrūcis. Optimismu neiedvesa arī vietējo attieksme — pilsētnieks un laukos?! Vietējie viņu pieņēmuši ar grūtībām. Pacīnīties nācies arī par zemes platību, jo pēc vecajiem mērījumiem gabals bija izstiepts, līdz ar to grūti apstrādājams. Tagad tas plešas ap māju vienādā attālumā.
Sadzīvo labi
“Otrreiz to nedarītu!” bez vilcināšanās atbild Juris, kad jautāju, vai ir prieks par paveikto. Viņš cer, ka dēls, kurš iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, nākotnē pārņems saimniekošanu, lai gan tehnika viņam tuvāka par lauku darbiem. Pārējie divi dēli jau pārcēlušies uz Rīgu.
“Luķu” saimnieks atšķirībā no kaimiņa Ulda Krievāra, kas strādā ar intensīvās lauksaimniecības metodēm, ir bioloģiskās saimniekošanas atbalstītājs. Vairāk gan tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja, kā ar 70 hektāriem zemes, 50 ragulopiem izdzīvot. Ar kaimiņu satiekot labi, viens otram netraucējot, piemēram, miglojot laukus, cenšas ievērot maksimālu piesardzību, lai ķīmija nenonāktu “Luķu” platībās.
Nesamērīga zemes un lopu attiecība
Agrāk “Luķos” bijusi liela cūku ferma, pašiem sava kautuve, bet to “piespieda” likvidēt. Juris bijis pirmais no tiem, kuri izpildīja Eiropas prasības kautuvju aprīkošanā. Sākums cerīgs, tomēr vēlāk cūku skaits samazinājies, apkārtnes saimniecībās tās vairs turējis retais. Bet par katrām sešām cūkām bija jāveic dārgas analīzes, un kautuve likvidēta.
Tagad “Luķi” ir viena no saimniecībām, kurā gandrīz visu nepieciešamo piena ražošanai, tajā skaitā graudus, izaudzē un kaltē paši. “Ja man jāpērk kāds pakalpojums no malas, tad esmu dimbā. Citādi maizei pietiek, bet gaļu arī gribas ēst,” saka saimnieks. “Lai iztiktu, pirmkārt, daudz jāstrādā, un strādāt man patīk, bez darba nevaru,” vārdi skan no sirds. Tā kā līdzsvara starp lopu skaitu un zemes platību nav, katru gadu visas ganības un zālāju platības jāpārsēj. Līdz ar to zaļās masas ir pietiekami daudz, tādēļ arī izslaukums labs. Pēdējos gados piena kvotas iztērētas, nācies piepirkt kāt, un ziņas par piena kvotu atcelšanu no 2015. gada saimnieki uzskata par pareizu lēmumu. Daudzus gadus pienu pārdod kooperatīvam “Trikāta” un par sadarbību nesūdzas. Kādu laiku piens pārdots atsevišķi no pārējiem, tikai bioloģisku produktu ražošanai.
Vēl nav maciņā
Līdz šim vienīgi ar palīgiem saimniekam, līdzīgi kā vairumam Bebros, nav paveicies. Viens otrs labi ja pāris nedēļu nostrādā un pēc pirmās algas nav vairs atrodams. Pat ziņu nepadod, ka nākamajā dienā nebūs. Tāpēc paļauties var tikai uz sevi. Labs strādnieks ir arī kārtīgs sava darba veicējs, un arī te nācies saskarties ar pretējo — vieni pieraduši strādāt nevīžīgi, bet piena ražošanā tīrība ir īpaši svarīga.
Domāts arī par mācekļiem, pieņemt tādus, kuriem iepriekš nav bijusi saskarsme ar lauksaimniecību. Tādi pieteikušies, bet vairāk par divām nedēļām neesot izturējuši.
Šāda lieluma saimniecībām Juris paredz grūtu, bet tomēr nākotni. “Jāstrādā cītīgi, “muļķi laist” nevar. Līdzko palaidies slinkumā, to jūt arī maciņā,” Juris nonācis pie šādas atziņas. Maciņā šogad joprojām nav iekrituši izsludinātie platību maksājumi. Bet tā neesot pirmā reize, kad Eiropas nauda jāgaida pat līdz pavasarim, lai gan sola izmaksāt novembrī, decembrī. Pērn, kad kontus no vienas bankas pārcēla uz citu, šķita, ka nauda vispār pazudusi. Vēlāk gan kļūda noskaidrota. Tāpēc pārāk paļauties uz šiem maksājumiem nevar. ◆
