“Staburagam” bija iespēja apmeklēt Jelgavas rajona Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecību “Mežacīruļi”, kurā nodarbojas ar piena lopkopību un graudkopību. Tā ir viena no modernām, mūsdienīgām saimniecībām, kurai ir nākotne Eiropas Savienībā.
“Staburagam” bija iespēja apmeklēt Jelgavas rajona Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecību “Mežacīruļi”, kurā nodarbojas ar piena lopkopību un graudkopību. Tā ir viena no modernām, mūsdienīgām saimniecībām, kurai ir nākotne Eiropas Savienībā. Attīstībai un modernizācijai saimnieki izmantojuši trīs SAPARD projektus.
Atbraucējus “Mežacīruļos” sagaidīja saimnieki Vija un Juris Cīruļi un viens no trijiem dēliem Pēteris. Vija ir bioloģe un darbu saimniecībā apvieno ar Zaļenieku pagasta vadīšanu, Juris agrāk strādāja par veterinārārstu, nu visu laiku velta saimniecībai.
Dators kūtī
“Mežacīruļu” apskati sākam no govju kūts vadības centra. Tērpjamies speciālos vienreizlietojamos virsvalkos, galvā liekam cepures un virs apaviem aujam čības, gluži kā dažā muzejā. Tas tīrības labad un arī tāpēc, lai mūsu apģērbs nepievilktos ar kūts smaku. Apskatām kūti, slaukšanas zāli un piena pirmapstrādes telpu. Te ikvienu lietu vada dators — barošanu, piebarošanu un slaukšanu. Visur izvietotas smalkas ierīces, kuras reaģē uz govij kaklā iekārto identifikatoru vai responderu. Tas “ziņo” centrālajam datoram par to, kura govs paēdusi, kura saņēmusi spēkbarību. Slaukšanas zālē savukārt datorizētās iekārtas ziņo par dzīvnieka veselību un slaukšanu. Govis mūsu apmeklējuma laikā ir ārā zem nojumes, uz viņām paskatāmies tikai no aploka malas.
Visu gadu svaigā gaisā
“Mežacīruļu” melnraibās gotiņas visu gadu uzturas svaigā gaisā. Pie kūts ir aploks un nojume ar barotavu, arī kūts ir vaļēja tipa. Juris Cīrulis stāsta: “Šoruden ir tādi laika apstākļi, ka govis visu laiku ir ārā. Govis nebaidās no aukstuma, un tas neietekmē izslaukumu. Tikai tad, kad kādā ziemā ārā bija vairāk nekā mīnus 20 grādu, izslaukums nedaudz samazinājās. Siltais un mitrais gaiss, kāds bija padomju laiku kūtīs ar stiklotajiem logiem, govij nav nemaz tik labs. Tāda savlaik bija arī mūsu kūts, taču to pārbūvējām. Nu tajā logu vietā ir tukšas ailes. Caurvēja nav, ir sauss un vēss.”
Kūtī govis netur piesietas, viņas var brīvi pārvietoties. Tas pozitīvi ietekmē gan dzīvnieku veselību, gan arī izslaukumu. Kūts paredzēta 185 govīm, taču mums ganāmpulkā ir 230 govju. Vietas pietiek visām, jo grūsnās piena devējas uzturas atsevišķi, viņām ir arī cita ēdināšanas programma. “Mežacīruļu” saimnieks izrēķinājis, ka optimālais govju skaits viņa saimniecībā ir 250, ko nākotnē plānots sasniegt.
Manto no vectēva
Juris Cīrulis stāsta:
— “Mežacīruļi” ir mana vectēva saimniecība, arī viņš savlaik Zaļeniekos bija lielsaimnieks, apstrādāja vairākus simtus hektāru zemes. Saimniecību pārņēmu tāpēc, ka vienīgais no radiem biju saistīts ar laukiem, šajā pašā pagastā strādāju par veterinārārstu. Kad 1993. gada martā sāku fermu privatizēt, tā bija diezgan briesmīga. Kādā vētrā daļai ēkas bija norauts jumts, daudz citu bojājumu. Fermā bija izveidots leikozes izolators, jo visas govis, kuras saņēmu, bija inficētas ar leikozi. Tā kā biju veterinārārsts, riskēju uzņemties šo slogu un veidot jaunu ganāmpulku. Gada laikā to izdarīju. Cīņa bija dramatiska, bet mēs to paveicām.
Piens un graudi uz pusēm
No 1993. līdz 1997. gadam piena lopkopība bija absolūti nerentabla nozare. Kā noturējāmies? Audzējām cukurbietes un graudus, kuri atbalstīja piensaimniecības nozari. Tagad no cukurbietēm esam atteikušies, jo to novākšanas laiks sakrīt ar govju ziemošanas periodu. Reizē divi darbi, un tos apvienot ir ļoti sarežģīti.
Cerības nezaudējām, un tās pamazām sāka attaisnoties 1997. gadā, rentabilitātes rādītāji uzlabojās. 1999. gadā rentabilitāte saskaņā ar izmaksām un iepirkuma cenu piena lopkopībā bija pat 17 procentu, ļoti augsta. Agrāk sacīju, ka piena lopkopība ir mans vaļasprieks, taču tagad tā jau ir puse no manas saimniecības apjoma. Otra puse ir graudkopība. Stabila nozare šobrīd ir arī rapša audzēšana.
Sēj bez aršanas
“Mežacīruļu” saimnieki nav baidījušies riskēt un ieguldīt naudu lietās, kuras vēlāk daudzkārt atmaksājušās. Lai apstrādātu 700 hektāru zemes, vajadzīga laba tehnika. Tāpēc Zaļenieku Cīruļi bija pirmie Latvijā, kuri nopirka “John Deer” traktoru. Ar tādu rugaines sējmašīnu, kāda ir Cīruļiem, strādā reti kurā saimniecībā. Tā sēj bez aršanas un var iegūt tādu pašu ražu kā citos laukos. Arī viens no pirmajiem “Kverneland” arkliem savlaik atceļoja tieši uz “Mežacīruļiem”.
Pēc govīm brauc uz Igauniju
Lai varētu iegādāties jaunu tehniku, fermas aprīkojumu un arī lopus, gada laikā “Mežacīruļos” realizēti trīs projekti ar SAPARD atbalstu. Par 107 tūkstošiem nopirkts traktors, sējmašīna, mēslu rati, piekabe, salmu smalcinātājs, lopbarības maisītājs, apkārtnes kopšanai — zāles pļāvējs un krūmgriezis. Par 66 tūkstošiem latu sagādātas fermas iekārtas: stāvvietu aprīkošanai, dzirdināšanai un barošanai, paplašināta slaukšanas zāle. Savukārt par 81 tūkstoti latu no Igaunijas atvestas 100 Holšteina šķirnes govju un iegādāta piebarošanas iekārta. Cīruļu ģimene pretendē arī Eiropas Savienības struktūrfondu naudai pļaujmašīnas ar vālotāju un divu zemes apstrādes agregātu iegādei. Juris Cīrulis atzīst, ka struktūrfondu piedāvātā iespēja palīdzēs turpināt ar SAPARD atbalstu iesākto saimniecības attīstību.
Jādomā par vides prasībām
Vija Cīrule piebilst: “Projektus SAPARD atbalstam rakstījām paši, un arī visus darbus veicām pašu spēkiem. Galvenie darītāji bijām mēs ar vīru, daudz palīdzēja arī saimniecības lopkopības speciāliste. Kamēr mēs skraidījām pa ierēdņu kabinetiem, par ikdienas darbiem saimniecībā rūpējās dēls. Līdztekus fermas iekārtu sagādei par SAPARD naudu notika arī vērienīgi remontdarbi, kurus vadīja pats saimnieks un veica par saimniecības naudu.”
Cīruļi atzīst, ka saimniecības nākotne saistīta ar piena lopkopību. Atbildīgo dienestu apstiprinātās dzīvnieku labturības prasības ievērojam, nu būs jāplāno, ka tikt galā ar jaunajām vides prasībām. Taču gan arī šo problēmu varēs atrisināt. Juris Cīrulis, par kura lielisko humoru izjūtu varējām pārliecināties ik uz soļa, piebilst: “Govju turēšana nav raksturīga šai pusei — netīrs darbs. Taču maz konkurentu, turklāt latviešu zemnieka mentalitātei tuvāka nodarbošanās.
