Viena diena, kas mainīja pasauli — tā var teikt par avāriju Černobiļas atomelektrostacijā (AES) Ukrainā, kas notika pirms 30 gadiem — 1986. gada 26. aprīlī. Pēc šīs nelaimes daudziem no visas plašās Padomju Savienības, arī Latvijas, bija jādodas palīgā novērst avārijas sekas. Saistībā ar šī notikuma gadadienu Latvijas valsts izveidojusi īpašu Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieka piemiņas zīmi, un pirmie tās saņēma cilvēki Pļaviņās un Rīgā.
Černobiļas AES avārijas ietekmi izjuta ne tikai cilvēki tās tuvumā, bet kaitīgā radiācija ar vēju izplatījās līdz daudzām citām valstīm. Tā kā bija svarīgi nepieļaut tālāku piesārņojumu, cilvēkus sūtīja novērst avārijas sekas. No Latvijas uz Černobiļu devās ap 6000 iedzīvotāju. No Pļaviņu novada tie arī bija daudzi, bet precīzas šo cilvēku uzskaites nav. Viņiem visiem par godu Pļaviņu kultūras centrā notika svinīgs piemiņas pasākums “Dzīvības vārdā”. Tajā 17 novada cilvēki un viena nesen aizsaulē aizgājušā dalībnieka piederīgie saņēma šo īpašo piemiņas zīmi, ko pasniedza Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks ģenerālis Intars Zitāns. Šo piemiņas zīmi turpmākos trīs gadus pasniegs arī citiem černobiliešiem, un tai var vēl pieteikties.
— Jūs visi esat varoņi, jo, nedomājot par sevi, glābāt citu cilvēku dzīvību, — pasākumā teica Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde.
Neviens jau nejautāja, vai grib to darīt. Bija jābrauc, un viss! — par tā laika notikumiem teica černobilieši. Vieni tur nokļuva aktīvā dienesta laikā, citus mobilizēja no jauna.
Jānis Dumpis no Vietalvas Černobiļā strādāja kā autovadītājs un arī ar smago tehniku. Bija jādodas palīgā no radioaktīvajiem putekļiem nomazgāt mājas un veikt citus darbus. Tā kā viņš nestrādāja tieši atomelektrostacijas tuvumā, nekādus aizsarglīdzekļus viņiem neizsniedza. Bija noteikts pieļaujamais rentgenstarojums, ko var saņemt, bet neviens jau to precīzi nemērīja. Mājup gan varēja doties tikai tad, kad ieradās nākamā grupa, un tikmēr laiku vajadzēja pavadīt bāzē. Savukārt vietalvietis Valdis Daniļevičs Černobiļā nokļuva no dienesta armijā gandrīz tūlīt pēc traģiskās avārijas. Tur pavadīti trīs mēneši. Viņš arī atzīst, ka, esot tur, grūti novērtēt, kādu ietekmi tas viss atstāj cilvēkam, bet tagad arvien vairāk jūt, ka veselība ir iedragāta.
Pļaviņietis Jānis Ambainis kopā ar citiem savas puses cilvēkiem uz Černobiļu devās gadu pēc avārijas. Viņš atzīst — ja pats par sevi nedomāja, tur neviens to nedarīja. Arī klintainietis Jānis Klušs apliecināja, ka radiācijas mērījumi ik pa laikam pazuda, tāpēc nevar pateikt, cik katrs to saņēmis.
— Bijām jauni, un tas mums šķita liels piedzīvojums, jo uz Černobiļu devāmies kā aktīvā dienesta karavīri no savas daļas Igaunijā. Nebija jau arī nekādas informācijas, kas tur īsti noticis un cik tas viss bīstams. Izplatījās joks, ka Černobiļā katlumāja uzsprāgusi un radiatori līdz pat Somijai pa gaisu aizlidojuši. Sākumā mūsu armijas daļa apmetās mežā vairākus kilometrus no notikumu centra. Kā jau neiztrūkstoši tajos laikos, līdzi mums bija iekārtas kino demonstrēšanai un tā dēvētā Ļeņina istaba. To, ka tas viss ir nopietni, apzinājāmies, kad vajadzēja zemē veidot dziļos bunkurus. Vēlāk darbi bija dažādi — apkārtējos ciemos attīrījām ēkas un izvācām drazu. Vietējie iedzīvotāji gan tajā visā neiesaistījās. Biju arī autovadītājs, un bija iespēja redzēt pašu Černobiļu, Pripetes pilsētu, kur dzīvoja galvenokārt elektrostacijas strādnieki, un Kijevu — stāstīja Jānis Klušs.
Viņš piebilda, ka vairums avārijas seku likvidēšanā iesaistīto tolaik nezināja, kā rīkoties šādā situācijā. Kā tas patiesi ietekmējis katru no viņiem, grūti pateikt, bet atmiņas par to visu nav patīkamākās. ◆
