Pēc bijušā secieša Artura Pormaļa ierosmes top piemiņas akmens represētajiem, kuru pie Seces pamatskolas paredzēts atklāt 20. augustā. Tajā būs ierakstīti to 25 seciešu vārdi, kuri mājās neatgriezās.
Pēc bijušā secieša Artura Pormaļa ierosmes top piemiņas akmens represētajiem, kuru pie Seces pamatskolas paredzēts atklāt 20. augustā. Tajā būs ierakstīti to 25 seciešu vārdi, kuri mājās neatgriezās.
Vēstures fakti liecina, ka no 1941. līdz 1949. gadam Seces pagastu skārušas apkārtnē lielākās represijas. Ulmaņlaikos Seci sauca par sarkanbaltsarkano pagastu, jo te bija daudz čaklu un bagātu saimnieku. Viņi netika saudzēti, un daudzi dzimtajā pagastā vairs neatgriezās.
Līdz šim pagastā nebija piemiņas zīmes komunistiskā terora upuriem, bet pēc bijušā secieša Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Artura Pormaļa ierosmes nolemts šādu piemiņas zīmi izveidot. Viņš tagad dzīvo ASV, Čikāgā. Ideju atbalstīja Seces pagasta padome. Sākumā bija iecerēts piemiņas zīmi novietot pie baznīcas, bet šopavasar nolemts, ka tai jābūt pie Seces pamatskolas.
Pieminekļa izgatavošana un novietošana izmaksās ap 1000 latu. Naudu atvēlējusi Seces pagasta padome, vākti arī ziedojumi.
Iniciatīvu idejas īstenošanā uzņēmusies pensionētā skolotāja Vija Gerharde. Viņa arī zīmēja metu piemiņas akmenim, kuru gatavo akmeņkalis Modris Stiliņš. Divās plāksnēs, šķeltās kā daudzu seciešu dzīve, būs iegravēti astoņu 1941. gada 14. jūnijā izvesto seciešu vārdi — Rikmaņu ģimene (trīs cilvēki), Jānis Čūders, Pēteris Švehs, Paulis Laiviņš, Jānis Lapiņš un Jānis Pormals (Artura tēvs). Viņi visi gāja bojā, neizturot 1941. gada auksto ziemu.
1949. gada martā no Seces izvesti 105 cilvēki. To 14 vārdi, kuri mira izsūtījumā, būs lasāmi piemiņas akmenī viņu dzimtajā pagastā. Tie lielākoties bija gados veci cilvēki. Piemiņas akmenī būs lasāms arī secietes Mirdzas Podskočijas dēliņa Jāņa vārds, viņš dzimis un miris ešelonā. Viņu no vagona iznesa Ivanovas stacijā, un māte nezina sava bērna kapavietu.
Akmenī būs iegravēti arī triju nacionālo partizānu, kuri nogalināti un viņiem nav kapu kopiņas, vārdi.
“Tādu sabiedrībai nezināmo vai aizmirsto seciešu ir daudz. Viņu dzimtas dzīvojušas uz Seces zemes, to mīlējušas un kopušas. Mums, kuri šodien dzīvojam Secē, ir pienākums noliekt galvu viņu priekšā un neaizmirst,” saka Vija Gerharde.
