Tā neierasti gada pēdējās dienās redzēt, kā baltu sniegpārslu vietā no debesīm krīt pelēkas lietuslāses. Kāds saka: nav svētku izjūtas, citam trūkst veiksmes vai senkārotas mantas. Nu jau aizejošais gads man ļāvis saprast, cik maz un tajā pašā laikā daudz vajadzīgs, lai justos laimīgs. Ir nepieciešams kāds, ar kuru dalīties priekos un ikdienas rūpēs. Man šāds cilvēks ir.
Prātā palicis kāds jūlija piektdienas vakars. Pirms mirkļa biju aizvēris redakcijas durvis, un abi iesēdāmies auto, lai dotos mājup. “Jūtos nogurusi. Nogurusi no ikdienas steigas un svešajām sejām,” tu klusi teici un pieglaudies manam plecam. Mēs devāmies pie kāda ezera, projām no ļaužu burzmas un motoru rūkoņas.
Ugunskurā iesprakšķējās sausi priežu zari, pamalē nodzisa vakara blāzmas atspīdums, un debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes. Vien kaut kur netālu atskanēja klusi viļņu šļaksti. Tikai mums diviem piederēja šis laiks līdz saullēktam.
