Esmu laulību piekritēja, kaut gan daudzi manas paaudzes cilvēki dzīvo kopā neprecējušies. Tam esot dažādi iemesli — neticība institūcijai kā tādai, jo zīmogs pasē neko nemainot, naudas trūkums, kas liedz sarīkot greznas kāzas. Tomēr aiz tā, manuprāt, slēpjas nespēja uzņemties elementāru atbildību. Attiecībās tā ir ļoti nepieciešama, īpaši, ja tajās piedzimuši bērni.
Ar savu vīru iepazinos pašā jaunības zenītā. Es beidzu augstskolu, Edgars jau bija izstudējis. Draudzējāmies aptuveni divus gadus, bet kopā nedzīvojām. Bija jauki izbaudīt randiņus, kopīgus pasākumus, koncertus, teātra izrādes un uzmanības apliecinājumus, lai vēlāk dotos katrs uz savām mājām. Tas ļāva saglabāt noteiktu romantikas devu, kas parasti sadzīvē zūd, ilgoties pēc atkalredzēšanās un kopā būšanas uz visiem laikiem. Tas, manuprāt, ir ļoti vienreizējs posms pāra dzīvē, kuru izlaižot, vēlāk pietrūkst īpašu atmiņu. Nedomāju, ka, uzreiz dzīvojot kopā, iespējams labāk iepazīt otru. To var paspēt izdarīt arī draudzības laikā — vien šad tad jānoņem tās rozā brilles!
Domāju, ka īpašo noskaņu un atmiņas laulībā veido ne tikai randiņi, bet pārējie nozīmīgie brīži, kuriem daudzi diemžēl nesaskata jēgu. Piemēram, bildināšanai, vecāku svētības izprasīšanai, pašām kāzām. Mēs abi ar vīru ticējām visām šīm izdarībām, kas mūsu attiecības emocionāli ļoti bagātinājis. Kā lai nepasmaida, atceroties noslēpumaino kārbiņu ar neveikli sacerētu mīlestības dzejolīti un gredzentiņu aukstā rudens vakarā pie liepziedu tējas, mātes aizkustinājuma asaras, dzirdot Edgara apņemšanos parūpēties par mani, vai to maģisko mirkli, kad laulību ceremonijā, kājām, rokām un balsīm trīcot, sacījām viens otram savus solījumus — lai kas nenotiktu, būšu kopā ar tevi un būšu par tevi! Iespējams, kāds teiks, vai vispār ko tādu var solīt, bet brīžos, kad uznāk “melnie” un gribas katram iet uz savu pusi, šie vārdi tiešām tur!
Tomēr neuzskatu, ka precības un zīmogs pasē ir stabilu attiecību garants. Gluži otrādi — manuprāt, tās notur tieši šī iespējamība pazaudēt vienam otru, izšķirties. Tas uztur formā. Laulība ir kā spēle, nemitīga izvēle, kopīgs piedzīvojums, kuru paši vien veidojam. Protams, to var darīt arī neprecējušies, taču šādā variantā, manuprāt, pietrūkst robežu, sarkano līniju, kuras ir daudz vieglāk pārkāpt, jo nesaista ne manta, ne uzvārds. Man laulība dod arī piederības izjūtu, tādu kā iekšēju mieru, ka tas ir pareizi un taisnīgi.
