Pērn Jēkabpils slimnīcā atklāja kapelu, kas tapusi ar labdarības akcijas atbalstu. Viena no šīs idejas iniciatorēm ir psiholoģe Inita Zarkeviča. Sarunā ar “Staburagu” par to, kā no personiskām sāpēm radās doma par kapelu.
— Kāda ir jūsu loma Jēkabpils kapelas izveidē?
— Pēc konfesionālās piederības esmu luterāne un esmu diakonijas darbu koordinatore Sēlpils prāvesta iecirknī. Diakonijas koordinatora darbs saplūst kopā ar to, kas ir mans sabiedriskais darbs. 2002. gadā bija dibināta biedrība kristīgai paaudžu kopībai “Tilts”, ar kuras dalību radās Jēkabpils NVO resursu centrs, kurā esmu valdes locekle. Biedrība reizi gadā organizē kādu labdarības akciju. Pirmajā gadā divām meitenēm tā palīdzēja finansiāli veselības atgūšanā, un otrajā gadā izsludināja ideju konkursu labdarības akcijai. Vienā dienā paudu savu viedokli, ka tas ir kauns un negods, ja slimnīcā nav ne atbalsta personāla nodaļas, ne kapelāna, ne pašas kapelas, jo mana personiskā pieredze liecina, ka šie speciālisti ir ļoti vajadzīgi. Tā 2014. gadā sākās labdarības akcija, kuras mērķis bija vākt līdzekļus kapelas izveidei, ko vadīja Laimdota Kancāne. Negribu uzsvērt sevi, jo, no vienas puses, ir labi, ja ir kāds, kurš ierosina idejas, bet vēl labāk, ja kāds tās arī realizē, tāpēc paldies, ka uzklausījāt, gods un slava par kapelas izveidi NVO resursu centra projektu komandas dalībniecēm Agitai, Laim-
dotai un Ligitai.
— Kāds ir jūsu personīgais stāsts, kas lika lūkoties kapelas virzienā?
— Man ir divi zvaigžņu bērni. Parasti par zvaigžņu bērniem uzskata tos, kas miruši nedzimuši spontānos abortos vai miruši līdz triju gadu vecumam. Mani zvaigžņu bērni nomira 90. gados. Tas bija laiks, kad par to nerunāja, kad šādu pieredzi uzskatīja par maznozīmīgu un dzimušo neuzskatīja par bērnu, bet augli. Mani zvaigžņu bērni dzima grūtniecības 28. nedēļā, kad nevarēja atzīt, tie nav bērni, bet arī tad nebija nekādu risinājumu — viņus nevarējām saņemt, kā tas būtu bijis šodien. Gribējām viņus apbedīt, prasījām vienreiz, otrreiz, mums pateica, ka tas nav iespējams, jo iespējams nav tāpēc, ka nav iespējams. Samierinājāmies. Mājās par piemiņu iestādījām koku. Piedzīvotais mani vedināja ticības virzienā.
— Vai kapelas izveides sākotnējā ideja bija palīdzēt vecākiem, kuriem bērni miruši dzemdībās?
— Nē, tā tas nebija. Man ir arī cita pieredze. Man ir trīs bērni, kas arī dzimuši priekšlaikus, bet vēlīnākos attīstības periodos. Viens no viņiem piedzima Jēkabpilī grūtās dzemdībās, kas radīja veselības sarežģījumus. Situācija bija smaga, bērnu kristīju reanimācijā. Pēc tam bērnam pirmo reizi arī radās cerības izdzīvot.
Pēc mēneša nonācām Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur nokļuvu pie brīnišķīga bērnu ārsta. Vienā reizē viņš mani izsauca, lai izstāstītu par bērna veselību, un teica — jūs esat ārkārtīgi laba mammīte, rūpējaties par bērnu, ziniet, man jāsaka, ka jūsu bērnam ir tas, tas un tas. Pēc šāda viena teikuma man prātā bija tikai viena doma — es to vairs nevaru izturēt pati un nevaru to likt izturēt bērnam! Iegāju palātā, paņēmu klēpī bērnu, un viss, ko vēlējos, bija atraut viņu no sistēmām, un mesties lejā no astotā stāva. Paldies Dievam, palātā bija medmāsa, un pirmais, ko viņai jautāju — vai te ir atbalsta personāls? “Jā, ir kapelāns,” viņa teica. To man vajag! “Ir arī psihologs,” viņa turpināja. To man arī vajag! “Arī psihoterapeits ir,” teica medmāsa. To man arī vajag! Neatceros, kādā secībā viņi ar mani runāja, bet tas man bija svarīgi, jo tā bija iespēja izrauties no palātas, vides, kur redzu tikai bezizeju. Toreiz vienā telpā bijām 16 mammas, bija skaidrs, ja atnākšu un savā gultā mēģināšu raudāt, tas radīs piena zudumu ne tikai man, bet arī pārējām. Ar katru no šiem speciālistiem runāju citā aspektā. Lai arī biju ticīgs cilvēks, piedzīvotais šajā slimnīcā kvalitatīvi mainīja attiecības ar Dievu un dzīves uztveri.
— Kapelas mērķis ir tiem, kuriem nepieciešams, rast vietu vientulībai un lūgšanai?
— Jā, tā ir slimnīcas viena no lielākajām problēmām, jo vietas, kad cilvēks grib pabūt tur, kur nekas nenotiek, būt ar sevi, ar sāpēm, kur uz tevi neviens neskatās, nav! Manuprāt, kapela ir viena no labākajām vietām, kur meklēt vientulību. Manuprāt, Jēkabpils slimnīcai vajadzētu ne tikai kapelu, bet kapelānus un visu atbalsta personālu. Kapelāni tagad jau darbojas, tas ir lieliski. Pieļauju, ka viņi gādās arī par garīgo aprūpi, organizēs dievkalpojumus, telpas to ļauj.
— Jūs teicāt, ka arī ārstiem vajadzīgs atbalsts. Kā jūs to domājat?
— Mēs visi zinām, ka Jēkabpils slimnīcas publiskais tēls nav pārāk labs, bet, kad komunicējam ar ārstiem, redzam, ka viņi nav slikti speciālisti. Lielākā problēma ir tā, ja viņiem jāzaudē cīņā par slimnieku, ārstam, kuram sāp, emocionāli jāatbalsta tuvinieki. Lielākoties viņš uz to nav spējīgs, jo jūtas dziļi vīlies, dusmīgs, bezspēcīgs. Ir tikai normāli, ja slimnīcā šiem gadījumiem būtu atbalsta personāls, jo cilvēks nav tikai muskuļu, audu, asinsvadu, šūnu kopums. Esmu pārliecināta, katra reize, kad ārsts zaudē slimībai, viņam ir traumējoša. Pēc psiholoģijas likumiem, zaudējumu gadījumā cilvēkā dabiski rodas dusmas. Vai nu tā ir sapņu, ilūziju, statusa zaudēšana, rodas dusmas. Protams, vislabākais objekts dusmām ir ārsts, kurš jau tā ir bezpalīdzīgs, jo cieš arī no esošās situācijas.
— Var jau dusmoties uz Dievu.
— Uz Dievu dusmoties ir diezgan grūti, bet labāk, ja cilvēks sāpēs Dievu lamā, nekā ignorē. Tā ir mana pārliecība. Esmu luterāne un varu teikt, ka Dievs ir mīlošs, kurš sāpes var pārvērst mierā. Mammas uz tikko dzimušu bērnu skatās mīloši un domā — kāds skaistulis! Bērns ir zils un ne pārāk izskatīgs, bet viņas nemelo, tā viņas šos mazuļus redz. Es teiktu, ka Dievs mūs mīl apmēram tāpat, bet traģēdija ir tā, ka patiesībā Viņš mūs mīl vēl vairāk. Un Viņam ir arī laba humora izjūta un pašnovērtējums, jo nav nepieciešams, lai mēs Viņu augstu novērtējam. Līdzīgi ir vecākiem ar bērniem. Labākas attiecības veidojas tajās ģimenēs, kurās vecākiem nav nepieciešams, lai bērni viņus augstu novērtē.
— Kādas problēmas cilvēkus uztrauc mūsdienās?
— Ir kāda teorija: cilvēki savā attīstībā uz augšu virzās pa pakāpieniem — no viena uz otru. Ir deviņi pakāpieni. Vispirms piedzīvojam periodu, kad gribam būt draudzīgi, pakļaujamies kopumam, grupai, tad nākamais attīstības līmenis, kurā pats svarīgākais ir indivīds. Attīstība notiek tā: grupa, indivīds, grupa, indivīds un tā tālāk. Tagad esam tajā stadijā, kad no grupas ejam uz indivīdu. Paaudze, kas dzīvojusi pēc principa — viss tikai grupai, dzīvo pēc otras galējības, kad svarīgas kļūst tikai manas izjūtas.
Un tas, ko redzu praksē, cilvēki ļoti viegli pieņem svarīgus dzīves lēmumus — kā un ar ko dzīvot kopā, ar ko precēties un radīt bērnus. Bet nav iemācījušies vienu no lietām, ko bērniem būtu jāiemācās brīdī, kad viņi ceļas kājās gada vecumā — katrai rīcībai un (ne)rīcībai ir sekas. Piemēram, ir gadījumi, kad dzirdu, bērns nav bijis plānots, pieteicās pats no sevis. Būsim godīgi, bērns pats “neuzprasījās”. Cilvēki, kas nodarbojas ar seksu, pieņēmuši lēmumu nedomāt par to, ka var būt bērns. Otra problēma, ko redzu, ja vecāki nonāk konfliktā — bērns ir konflikta vidū, jo abas pieaugušo puses izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai apliecinātos bērna acīs un sāpinātu otru. Viens no argumentiem psihologu kabinetā ir šāds: bērns arī saka, ka tētis ir “tāds”. Šādā gadījumā mammas uzdevums būtu teikt bērnam — nav taisnība, tētis nav tāds, tētis ir labs!
Pieturzīmes:
◆ Dzimusi 1970. gada 27. februārī.
◆ Izglītība: psiholoģijas maģistre.
◆ Nodarbošanās: kristīgās paaudžu kopības “Tilts” valdes locekle, diakonu koordinatore diakonijas koordinatoru centra Sēlpils prāvesta iecirknī, sabiedriskā labuma biedrības “Jēkabpils resursu centrs” valdes locekle, ģimenes psiholoģe,
sociālā dienesta psiholoģe Pļaviņās.
◆ Ģimene: vīrs, piecu bērnu mamma.
