(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 2. decembra numurā.)
Protams, vienīgais autobuss no Malagas atpakaļ ir jau vakarā, kad ir iestājusies tumsa. Tad nu ieslēdzām lukturīšus un atkal pilnīgā tumsā gājām mājās. Neizklausās traki, bet nav īpaši omulīgi pa nepazīstamiem ceļiem 30 minūšu kunkuļot lejā no kalna un vēl pilnīgā tumsā. Pa ceļam uz zemes vēl uzgājām norautu lelles galvu — liels paldies tam, kurš to tur atstāja, pateicoties viņam, mēs mājās nokļuvām ātrāk.
Tā nu mēs te dzīvojam. Nu jau tiešām jūtamies, ka dzīvojam, un nav slikti. Esam sarunājuši palikt vēl mēnesi, un ko pēc tam, gan vēl nezinu, bet kaut ko jau noteikti. Doma ir vēl atgriezties Barselonā, tā pilsēta pievelk.
20. novembris
Runas plūdi stundas garumā
Joprojām esam iestrēguši augusta nogales sajūtās. Nekas neliecina par to, ka drīz varētu kļūt auksts vai riebīgs. Jā, ik pa laikam kalnam uzguļas kāds noguris un domīgs mākonis, bet tas pat ir atspirdzinoši. 18. novembri nosvinējām 19. ar “šampi”, bet tas vairāk sakritības pēc, ne mērķtiecīgi. Patīkami ir apzināties, ka mums gar degunu tas viss “džinglbelz” ārprāts, kas mājās droši vien tagad iet vaļā uz pilnu klapi.
Vienīgais pēdējā laika jaunums ir — uz šejieni brīvdienās atbraucis kāds angļu pāris. Viss jau jauki. Iepazināmies, pārmijām kādu pieklājības frāzi, bet tad atklājās, ka mums tur bija jāstāv un kādu stundu jāklausās, kā Mārgareta, Elizabete, vai kā viņu sauc, izstāstīs visu, ko redzējusi televīzijā, kādas likstas piemeklējušas ģimeni, un stāstu par holokausta šausmām noslēgs ar liegu dūdošanu par to, cik jauki ir
viņas kaķīši. Viņas vīrs, pēc skata Volters Vaits slash Misters Gerisons no “Dienvidparka”, izskatījās kā sists suns, kurš jau labi zina, ka sievas monologā nav ko jaukties, un, visai neiesprindzis, vien māja ar galvu. Nezinu, kā mums tas izdevās, bet bezgalīgā saruna tomēr tika aprauta pusvārdā, un mēs aizbēgām ēst savus atdzisušos kartupeļus. Nosolījāmies sēdēt krūmos, kamēr šie te slaistīsies apkārt, meklējot kādu upuri, kam atrofēt smadzenes un sejas muskulatūru (pārāk ilgi tēlots smaids nav veselīgs).
Mūsu dārziņš jo dienas, jo daiļāks. Es gan pieļauju, ka tad, kad saku “dārziņš”, jūs iztēlojaties rožu dobīti un kādu jāņogu krūmu, bet patiesībā tā ir viena liela akmeņu čupa, kurā pa vidu pamanījušies ieaugt arī daži kaktusi, vīnogas, olīvas un mandeles. Bet ir, ko ņemties.
29. novembris
Ugunskuru šovs
Pagājušās nedēļas beigās beidzot sākām kurt ugunskurus, kurus laika gaitā bijām sakrāvuši visos stūros. Tas laikam mums, latviešiem, ir asinīs — uguns. Vismaz mums abiem ļoti patīk. Deividam izstāstīju par to, kā vasaras saulgriežos kuram ugunskurus, dzeram alu un tad mēģinām pārlēkt pāri. Viņš pastāstīja, ka Spānijā ir līdzīga diena vasarā, kad ar auto drīkstot
iebraukt jebkurā pludmalē un tur tiekot tukšots alkohols, kurti ugunskuri un daži drosmīgie arī lecot tiem pāri.
Jau iepriekš bijām informēti, ka nedēļas beigās būšot spēcīgs vējš un šonedēļ līšot. Saplānojām, kuras dienas strādāsim, kuras ņemsim brīvas. Deivids tikai teica, ka ilgstoša lietus gadījumā mēs varēšot kaut ko pakrāsot. Īsti gan nezinājām un pat nenojautām to, cik ilgi un pamatīgi te var līt, mazliet jau pieradām pie smukās saulītes.
Kļūstam par krāsotājiem
Sestdienas pievakarē sapratām, ka nebūs ierasts vējiņš, bet gan pamatīga vētra. Vakarpusē izgājām ārā un bija sajūta, ka koki tūlīt tiks izrauti ar visām saknēm un aizlidos. Nojumes jumts bija gatavs pacelties, nakts laikā galdi, krēsli un puķupodi bija aizceļojuši no vienas pagalma malas uz otru. Nekādi joki — 19 m/s tomēr, bet, par brīnumu, elektrība un internets nepazuda ne mirkli, tas gan ir kaut kas neierasts vētras laikā.
Šonedēļ arī solītais lietus, nevis vienkārši lietus, bet “bonusā” ar spēcīgu vēju. Netālajā pilsētā Malagā, izrādās, naktī uz piektdienu pat bijuši vairāki minitornādo, pāris ieceļoja arī pilsētā un pamatīgi papostīja to. Mums gan lielākais postījums bija milzīga peļķe istabā, jo siltā laika dēļ ārdurvis pilnībā neizolē mūs no ārpasaules.
Ceturtdien un piektdien bez mitas lija. Mēs iekārtojām mazu darbnīcu vienā no dzīvokļiem, kurus Deivids izīrē ceļotājiem, un nodevāmies krāsošanas priekiem. Krāsojām galdus, krēslus, vārtiņus un puķupodus. Nekas patīkamāks stipras vētras laikā nemaz nevar būt. Lietus lēnām skaloja visu no kalna lejā, sausais grāvis pārvērtās par spēcīgu strautu un kalna lejā ietecēja oranžā upē, kura rodas tikai spēcīga lietus laikā.
Esam sailgojušies pēc mājām
Visas trakās dabas stihijas nu būsim pārdzīvojuši, un šajā pasakainajā vietā mums palikusi vēl viena nedēļa, ko dzīvot. Tad dosimies uz Malagu, kur paliksim vienu dienu, pēc tam ar vilcienu 11 stundu brauksim uz Barselonu, tad… tad uz Rīgu. Ir gan vairāki piedāvājumi turpināt piedzīvojumus Itālijā, un Portugāle arī vēl nesasniegta, bet esmu pārliecināts, ka tas viss nekur nepazudīs.
Sešas nedēļas tik mierīgi dzīvojot klusā un skaistā vietā, ir nereāli nesailgoties pēc mājām, esam izlēmuši šobrīd sevi nemānīt un braukt uz Latviju. Tomēr piedzīvojumu triju mēnešu garumā mums ir bijis pietiekami. Tagad brauksim nosalt.
***
Kristaps ar Alisi 10. decembrī atgriezās Latvijā, jo mājās tomēr ir vislabāk. “Tagad lasām “Staburagu”, lai atminētos, kā tad pēdējos trīs mēnešus mums īsti gājis,” smej Kristaps. “Ko tagad darīsim? Padzīvosim Latvijā. Pavasarī — tad jau redzēsim. Mums ir piedāvājums doties uz Itāliju. Jauniepazītie draugi mums sameklējuši dzīvesvietu un man bārmeņa darbu, bet Alisei — ģitāras spēles skolotājas vietu. Kaut kas būs jādara, jo gribam taču “iekarot” Portugāli.” ◆
