(4. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2. decembra numurā.)
Tūdaļ pie interneta
Autovadītājs mūs izlaida vietā, no kurienes ar metro vien pāris pieturu, ko braukt, un bijām pašā centrā — Katalonijas laukumā. Pa taisno pirmajā “Mcdonaldā”, bet ne pēc burgeriem — pēc interneta. Atradām tuvāko hosteli, tur aizejot, secinājām, ka tas diemžēl ir pilns, bet otrs bija turpat aiz stūra, un tur gan mums atradās vieta. Mazliet izgājām ārā, apstaigājām apkārtni un sapratām, ka te jāpaliek vēl pāris dienu. Sameklējām un piereģistrējām jau citu hosteli uz pāris dienām, jo diemžēl “Couchsurfing” mums šoreiz neveicās. To nokārtojuši, beidzot devāmies izgulēties.
Viss kā Spānijā
Nākamajā rītā nolikām lielās somas jaunajā mājvietā un devāmies apskatīt pilsētu. Laiciņš, protams, burvīgs — +24 grādi. Izstaigājām visu, kas centrā jāizstaigā. Ilgāk pasēdējām pludmalē, jo skatīties uz sērferiem ir mazliet hipnotizējoši. Nav, ko daudz stāstīt par pilsētu, te viss ir tā, kā jābūt Spānijā. Mums te patīk. Aiz katra stūra kāds pārsteigums, kāda milzīga strūklaka, vēsturiska celtne, ielu mākslinieks, kurš liek ne tikai apstāties, bet arī pastāvēt un varbūt pat nobirdināt kādu asaru.
Hosteļa reģistratūrā ieteica vienu ēstuvi, kur varot diezgan lēti un labi paēst spāņu tapas un citus labumus. Aizgājuši sapratām, ka tur ir kaut kāda superlētā trešdiena, jo vieta bija pārpildīta. Paveicās, un galdiņu beigās dabūjām. Noskaidrojām, ka visi ēdieni ir par vienu eiro, nu tad neskopojāmies un sūtījām visu, kaut nesapratām, kas tas vispār tāds ir. Ēdiens gan nenozīmē milzīgu porciju, bet gan mini izmēra maizīti, taču tas tāpat ir lēti. Tā nu sasūtījām un gaidījām, kad mikrofonā nosauks mūsu vārdu. Viss, protams, super garšīgi, bet, pats galvenais, olīvas! Te tās ir ekstra garšīgas.
Koncerts — pārsteigums
Pēc vakariņām trāpījām pamatīgam protestam pret sieviešu diskrimināciju. Tiešām pamatīgam, vairāki tūkstoši sieviešu, desmitiem policijas ekipāžu un pat helikopters! Te tā esot liela problēma, sievietes neņemot darbā. Interesantākais, ka divas reizes, kad veikalā par pārtiku maksāja Alise, atlikumu izdeva tieši man rokās, Alisei pat acīs neskatījās.
Pārnākot uz hosteli, domājām mazliet iedzert un likties uz auss. Ejot cauri hosteļa telpām, uzskrējām trim stopētājiem, ar kuriem kopā pārlaidām nakti benzīntankā. Šādas tikšanās nav izskaidrojamas ne ar ko. Tā tas notiek, un tas ir maģiski.
Apsēdāmies, cerējām uzrakstīt jaunu bloga ierakstu, bet internets te ir galīgi švaks un arī datora lādētājs izdomāja aizsvilties. Nu neko, sēdējām, tukšojām bundžas, kad visi viesi tika aicināti uz performanci. Neko īpašu negaidīju, BET! Divi čalīši ar ģitārām, trompeti un zvaniņiem pēkšņi radīja tik patīkamu gaisotni. Dziesmas, kuru vārdi ir ne tikai saprotami, bet arī izprotami. Koncerta vidū pievienojās puisis ar stepa kurpēm un rādīja brīnumus. Tas nelikās īsti, tas likās kā no filmas, un pie šīs ainas bija piestrādāts īpaši cītīgi. Pēc maģiskā koncerta iepazināmies ar mūziķiem un norunājām nākamajā vakarā doties uz kādu vietu, kur viņi atkal uzstāsies.
Šodien bijām sauļoties un peldēties, viļņi tik lieli, ka mazliet pat bail, bet tik zilā ūdenī nevar neielīst.
Mainām maršrutu
Turpmākie plāni mainās katru dienu, bet šeit paliekam līdz sestdienai un tad, un tad… Labi, laikam jau izlēmām, ko un kā. Bija plānots doties uz Porto pa taisno caur Madridi, bet Alisei ļoti gribas uz Gibraltāru, nu tad dosimies caur turieni. Gar krastu, lēnā garā. Galvenais — lēnā garā, jo šad un tad aizmirstam, ka nav, kur skriet. Par nākamā ieraksta tapšanu tiešām nezinu, jo nav ne jausmas, kur būsim šosvētdien — iespējams, Valensijā, iespējams, ceļā.
Brauksim tālāk un meklēsim. Lēnām esam arī sākuši atrast.
2. novembris
Ceļā pie jaunā darba devēja
Skaidrs ir viens — plānot nav vērts. Viss pats saliekas pa plauktiņiem, un nav, ko tur pārlieku daudz iespringt.
Barselonā nodzīvojām līdz pat otrdienai. Nedēļas nogali pavadījām sērfa hostelī. Bija plāns pirmdienas rītā stopēt pa krastu uz dienvidiem. Aizstiepāmies ar visām mantām uz šoseju, nogurām, un tā arī nekas prātīgs mums tur nesanāca. Nospļāvāmies un nolēmām doties ar vilcienu. Otrdien smuki sēdējām vagonā un priecājāmies par ātrumu un tuksnešaino ainavu.
Ierodoties Malagā, veikalā sapirkām “paiku” un kāpām “busā”, lai ripotu uz tuvējo miestu Komaresu. Autobuss līkumu līkumiem kā čūska līda pa kalnu augšup. Neko daudz neredzējām, tumšs sametās, bet bija skaidrs, ka pāris metru sanese nozīmētu vairākus gadus rehabilitācijas. Labākajā gadījumā. Lai nu kā, kalna galā mūs sagaidīja Deivids — jaunais pajumtes un darba devējs. Sasodīti jauks vīriņš, kas nespēja vien sajūsmināties par augstāko “kalnu” Latvijā.
Pašiem savs kaktusu dārziņš
Nākamajā rītā pamodāmies kā piecgadnieki Ziemassvētkos — līdz ar rīta gaismu un satraukti par gaidāmajiem pārsteigumiem. Paveram durvis, un viss… Paradīze. Mums ir viena istaba, viena virtuve, viens baseins un visi mākoņi pie debesīm, kas liegi un ēnaini slīd pār kalnu virsotnēm. Vēl mums ir trīs Andalūzijas suņi un viena Andalūzijas cūka (kuru vēl neesam redzējuši, bet zinām, ka suņi to cenšas pa gabaliņam vien nograuzt).
Kas attiecas uz darbu, tad mūsu šī brīža pienākumi ir saistīti ar dārziņa iekopšanu. Pagaidām apcērpam krūmus un ravējam nezāles. Un priecājamies, cik patīkami ir redzēt tūlītēju darba rezultātu. Ar tām ābolu kastēm it kā arī nebija slikti — pielasi un esi priecīgs. Bet tad to pilno kasti aizved, atved tukšu vietā un viss jāsāk no gala. Toties te kaktusiņi, ko esi apčubinājis, tur tā arī smuki saulē gozējas un priecē acis. Katru dienu četras stundas pavadām dārzā un tad atlikušo laiku varam veltīt, kam vien sirds kāro. Nevarētu gan teikt, ka te tās izklaides iespējas būtu bezgalīgas, bet mums itin labi šobrīd pietiek ar iespēju sapņaini vērties tālumā. Bijām arī tepat blakus esošajā Komaresas ciematā. Pusstundu kāpām kalnā augšā. Bija tā vērts — aliņš pēc tāda kāpiena garšoja jo īpaši saldi.
9. novembris
Palīdz trīs draugi
Vēl viena nedēļa saulainajā Spānijā aizvadīta. Saule tiešām spīd un silda, neskatoties uz to, ka ir jau novembris. Mazliet gan jūtam rudens tuvošanos, bet tikai tik daudz, lai no rītiem šortu vietā izvēlētos garās bikses. Pārdzīvojām arī pirmo negaisu kalnos, kas it kā esot bijis salīdzinoši mierīgs, bet, ja es redzu, kā vējš bez problēmām aiznes pa gaisu atpūtas krēslu, tad man tā jau ir vētra.
Turpinām rušināties pa smiltīm kā bērnībā un četras stundas, kuras pavadām, to darot, saucam par strādāšanu. Apzaļumojam tuksnešainās klintis, rokam pakāpienus, veidojam celiņus un mētājamies ar akmeņiem. Mums tiešām patīk tas, ko te darām. Īpaši jau palīdz mūsu trīs suņu draugi, kuri gan mēdz aizkašņāt tikko izraktu pakāpienu, bet tie taču ir tikai suņi, un šie trīs eksemplāri ir iemanījušies iekarot mūsu sirdis. Svētdienās gan viņi ir daudz satrauktāki, jo tās ir dienas, kad spāņi, atkorķējot brendija vai kāda cita grādīgā dzēriena pudeli, iet kalnos šaut putnus. Šāvieni, protams, ir dzirdami visapkārt, un sajūta, it kā dzīvotu blakus Ādažu poligonam.
Otrdien saņēmāmies un devāmies atkal uz vietējo Komaresas ciemu. Nekas jau diži neatlika, jo ledusskapis tukšs. Deivids, mājas saimnieks, dažreiz mūs pacienā ar gardumiem un gardiem dzērieniem, bet viņa uzdevums nav mūs pabarot. Atpakaļceļā pamanījām, ka trīs kalnus tālāk (ļoti laba mērvienība) sāk pamatīgi līt, un, mazliet pieliekot soli, tieši tas palīdzēja izvairīties no izmirkšanas. Vispār diezgan patīkami tā vērot, kurā ciemā līst, kurā spīd saule.
Iemesli negulēšanai
Piektdien izlēmām, ka sestdien celsimies pietiekami agri, lai varētu aizbraukt uz tuvāko lielpilsētu Malagu. Agri, jo autobuss uz turieni no Komaresas kursē vienreiz dienā, kas nozīmē, ka ceļamies ap pulksten 6 un pilnīgā tumsā kāpjam kalnā augšā uz autobusa pieturu. Tā arī darījām, tikai vienā vietā apjukām, bet “Google maps”, par laimi, atpazīst arī mazus kalnu ceļus. Brauciena laikā pagulēt gan nav iespējams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, un galvenokārt, brauciens ir tik ļoti skaists, īpaši jau no rīta, kad saule lec, ka gulēt būtu grēks. Otrkārt, ceļš ir tik līkumains, ka mazliet slikta dūša arī ir neizbēgama. 40 km braucam 1 stundu un 45 minūtes! Treškārt, autobuss ir vieta, kur spāņi no rīta pastāsta pilnīgi visu un visam autobusam, katrā pieturā iekāpj kāds, kurš vai nu pievienojas iepriekšējai sarunai, vai sāk pilnīgu jaunu stāstāmo. Spāņiem balsis arī nav no klusākajām.
Uz mājām — tumsā
Visu dienu staigājām pa Malagu, atradām izcilu vietu, kur paēst kaut ko līdzīgu plovam, un to tur gatavoja pie pašas bāra letes lielā pannā. Tikai 2 eiro porcija plus aliņš. Aliņš, gan jāatzīst, tīri simbolisks — labi ja 0,2… Tāds pirmais malks vien ir. Vakarā sapirkām pārtiku normālā supermārketā, jo vietējā ciema veikaliņš tāds padārgs. Atradām arī krievu veikalu, tad nu nodrošinājāmies ar griķiem, šķeltajiem zirņiem, auzu pārslām, šprotēm, rupjmaizi un alu 0,5 pudelēs.
Mājupceļā divas dāmas tik pamatīgi iekarsa un viena uz otru bļāva, pat īsti nebļāva, drīzāk augstā tonī viena ar otru runāja, bet tik skaļas sievietes es vēl nebiju dzirdējis.
(Turpmāk vēl.)
