(3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2. decembra numurā.)
Maģiski un skaisti
Pēdējā nedēļas nogale šajā villā mums noslēdzās ar braucienu uz Pornikas pludmali (pa “bāni” uz 140, o, jā!), kur vasarīgā saulē sasildījām vaigus un skatījām Biskajas līci. Pavērojām paisumu. Kamēr gājām uz klintīm, visas laivas, kā no debesīm nokritušas, vienkārši stāvēja zemē iestigušas. Pēc pāris stundām viss jau atkal peld pa ūdens virsu. Maģiski. Pablandījāmies pa pilsētu, bet nu var just, ka visas tās vietas sāk izskatīties vienādi. Ja sākumā bijām baigajā sajūsmā, tad tagad — nu, jā. Jāmeklē jaunas lietas, par kurām būt sajūsmā. Piemēram, tie divi mi-i-i-ilzīgie tilti, pa kuriem braucām. Viens Nantes un otrs Sennazēras pilsētā. Skati kā no lidmašīnas! Atpakaļceļā gan atklājās, ka mašīnai tuvās gaismas ir tik vājas, ka varētu teikt, ka tai nekādu tuvo gaismu nav. Nu un tad pa to pašu “bāni” ar tiem pašiem 140 braukt ir tā, ka labāk tomēr nebraukt. Tajā tumsā, protams, pamanījāmies arī aizbraukt tālāk, nekā mums vajadzēja, bet beigu beigās kaut kā atripojām mājās.
Notiks, kā jānotiek
Nu un tagad? Tagad jau atkal viss griezīsies kājām gaisā. Otrdien došos uz Somiju, lai tur nospēlētu trīs koncertus. Pa to laiku Kristaps jau būs atbraucis līdz Parīzei, kur mums norunāts 18. datumā tikties un tālāk doties uz Portugāli. Tur esam ar workaway.info starpniecību aizrunājuši pāris hosteļu, kuros dzīvot un kur pie viena arī palīdzēt visur, kur vien vajag palīdzēt. Ir arī pāris variantu apelsīnu lasīšanai, bet par to vēl neesam līdz galam izlēmuši. Par aptuveni 500 eiro mēnesī tā nav gluži tāda izklaide, kuru gribētos uzņemties. Bet — kas zina. Tāpat jau skaidrs, ka viss notiks tā, kā tam būs jānotiek, un, visticamāk, beigās būs tā, kā nebūsim ne plānojuši, ne iedomājušies.
24. oktobris
Alise brauc uz Somiju
Šis noteikti būs garākais ieraksts līdz šim un arī ilgāk tapušais, jo vakar ‘‘nosvila” datora lādētājs, tad nu liekam lietā gudros telefonus.
Esam iekavējuši mūsu grafiku, bijām raduši rakstīt kaut ko jaunu katru sestdienu vai svētdienu, bet šis laiks, ko esam pavadījuši, kopš pametām lauku idilli Francijā, ir bijis tik piesātināts ar notikumiem un jauniem pavērsieniem, ka tā īsti piesēsties un rakstīt nav bijis laika.
Viss sākās pagājušajā pirmdienā līdz ar kārtējo bezdarbnieku posmu. Nodevām mašīnu, no mašīnu nomas punkta līdz mājām atnācām nieka 11 kilometru kājām. Otrdienas rītā abi braucām uz Anžē pilsētu, kur es pavadīju Alisi uz viņas ceļojumu ceļojumā. Alise devās uz Parīzi ar vilcienu, no kurienes lidoja uz Somiju nospēlēt trīs koncertus. Tas noteikti nebija no vieglākajiem pārbaudījumiem, jo vienai būt Somijā, stiepjot uz pleciem lielo ceļojumu somu un rokās nesot ģitāru, steigties no vilciena uz hoteļiem un tad atkal uz vilcienu — ne visiem tas būtu pa spēkam. Alise pat ar sadriskātiem pirkstiem no ābolu lasīšanas nospēlēja tā, it kā nekas nebūtu bijis.
Uzdāvina pudeli vīna
Tikmēr pa Franciju es dzīvojos viens. Neko diži jau gan nedzīvojos, jo vienīgā diena sapņu namiņā, ko pavadīju viens, bija tīrīšanas diena. Kāds namiņš tika saņemts, tāds tas bija jānodod.
Trešdienas rītā nodevu namiņu un ar saimnieces palīdzību tiku līdz “bānim”, no kurienes stopēju uz Parīzi — līdz tai bija 300 kilometru. Tas gan bija pārāk vienkārši, jo stopēju no vietas, kur mašīnas maksā par ceļu, tas tām liek bremzēt, un viens no pirmajiem smagajiem mani aizveda līdz pašai Parīzei. Pa ceļam pagatavojām pusdienas no mūsu abu līdzi paņemtajiem produktiem, izrunājāmies, par spīti tam, ka angliski viņš prata vien pāris vārdu, un pat sadraudzējāmies tā, ka autovadītājs atvadoties man uzdāvināja patiešām labu sarkanvīnu.
Baudām Parīzi
Parīzē man bija jāsatiek čalis no viesmīlības programmas “Couchsurfing”, pie kura bija sarunāts palikt vienu nakti. Līdz tam paspēju izstaigāt pusi centra un redzēt gandrīz visu to, ar ko asociējas Parīze. Eifeļa pakājē papusdienoju, notiesājot līdzi paņemtās “zemnieku pusdienas”. Izbraukājos ar metro, mazliet apmaldījos, bet jau vakarā biju pie jauniepazītajiem draugiem. Veiksmīgā kārtā viņi bija priecīgi mūs uzņemt arī pārējās dienas. Sestdien ieradās Alise, uztaisījām vakariņas — “con carni” ar pastu (ļoti latviski). Svētdien mierīgā garā +25 grādos abi izbaudījām Parīzi. Man gan Parīze īsti nepatīk kā pilsēta, pārāk metropoliska laikam. Bet pie Eifeļa baudīt vīnu un sagaidīt, kad iestājas tumsa un iedegas gaismiņas, — kā tas var nepatikt?!
Naktsmājas degvielas uzpildes stacijā
Pirmdienas rītā abi sēdāmies pārpildītā metro un braucām uz Parīzes nomali, lai sāktu stopēt uz Barselonu, jo tā bija pirmā pietura, pirms dodamies uz Porto. Sākums nebija pārāk daudzsološs. Pavadījām apmēram 4 stundas, stāvot “pa tukšo”. Pat nomainījām plānoto ceļu, caur kurieni doties, jo vietā, kur stopējām, pirms mums paņēma divus citus stopētājus, un tie abi stopēja uz vienu vietu, tad nu mēs arī ņēmām marķieri un rakstījām “Lyon”. Pirmā mašīna aizveda uz benzīntanku, kurš gan nebija pārāk tālu, bet vismaz ārā no Parīzes un uz pareizā ceļa. Ar otru mašīnu paveicās — čalis mūs aizveda līdz tālākajai vietai, cik vien tālu viņš varēja un cik tālu mēs vien varējām cerēt, jo bija jau vēls. Vieta arī bija laba, jo nebijām tālu no piekrastes, un vairāk un vairāk mašīnu brauca uz mums nepieciešamo punktu. Pa nakti palikām benzīntankā, kurš gan bija vairāk kā tikai benzīntanks — ar daudzām ēstuvēm, veikaliem, dušām un pat iespēju izmazgāt drēbes. Gultu gan nebija, bet mums līdzi gan paklāji, gan guļammaisi. Satikām vēl trīs stopētājus, kuri piedalījās tādās kā stopētāju sacīkstēs no Holandes līdz Spānijai. Tā nu visi pieci sameklējām jauku kaktu un devāmies gulēt.
Grūtais ceļš uz Barselonu
Nākamā diena sākās ar spēcīgu miglu un mazliet vēsu laiku. No 1100 pieveicamajiem kilometriem bija palikuši vien 450. No rīta pulksten 8 sākām stopēt, drīz vien apstājās onkulītis un aizveda apmēram 100 km tālāk, tad viens jauks cilvēks aizveda līdz sasodīti sliktai stopēšanas vietai. Ar grūtībām tikām līdz vienam benzīntankam, no kurienes nevajadzētu būt problēmu tikt tālāk, bet tur iesprūdām uz 4 stundām. Palikuši nieka 250 km, bet neviens nebrauc uz Barselonu, nu kā?
Tad apstājās divi busiņi, katram aizmugurē piekabe ar 25 riteņiem, un šoferīši saka, lai katrs lecam savā busā — score! Abiem paveicās ar jaukiem šoferiem, paši kādreiz stopējuši un daudz ceļojuši. Viņi devās uz Spānijas dienvidiem kur sāks jaunu biznesu — izīrēšot velo tūristiem, kuri atbrauc ar prāmjiem. Jau iebraucot Spānijā, abiem acis un mutes vaļā — KALNI!
Abi jaukie kungi aizveda mūs līdz benzīntankam Barselonas nomalē un pat sarunāja transportu uz centru, jo abi zināja kataloniešu valodu. Arī šis kungs diži neatšķīrās un bija ļoti draudzīgs. Tā vietā, lai centrā iebrauktu vienkārši pa lielceļu, kalnus šķērsojām pa maziem ceļiem, kas ļāva Barselonas burvību “apstrādāt” lēnām un pa mazam skatam tālumā caur koku galotnēm. Kalna galā pat apstājāmies mazā pieturā un apskatījāmies, kā tad tas viss izskatās no augšas. Ziniet, tajā brīdī gan mazliet ausis bija ciet, jo jutāmies, it kā tikko ar “Ryanair” būtu pacēlušies, bet skaisti. Maģiski!
(Turpmāk vēl.)
Uzziņa
◆ Biskajas līcis ir Atlantijas okeāna līcis. Tas apskalo Francijas un Spānijas krastus. Līča nosaukums ir cēlies no Francijas dienvidu un Spānijas Basku zemes pamatiedzīvotāju basku tautas.
◆ 2005. gada 7. februārī Elena Makartūra, veicot ceļojumu vienatnē apkārt pasaulei, noslēdza to, ieburājot Biskajas līcī. Viņa kļuva ļoti populāra Anglijā, un šim notikumam par godu tika sacerēta dziesma par Makartūras braucienu un Biskajas līci.
