(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 28. novembra numurā.)
Lai nu kā, otrdien jau sešos atskanēja modinātājs. Nebija viegli, bijām jau pieraduši pie slaistu režīma. Darba drēbes mugurā, putra vēderā, un septiņos esam kemperī. Ceļš līdz ābolu laukam gan ir pasakains! Katru rītu braucam cauri gleznai — apvidus visai kalnains, ceļš līkumains. Kad dodamies laukā no mājas, ārā vēl ir nakts, kad ierodamies darbā — jau rīts. Katru rītu pa ceļam sanāk vērot arvien skaistākus un skaistākus saullēktus. Un jāatzīst, ka sākt dienu tik laicīgi ir varen iedvesmojoši!
Angliski nesaprot
Vairāk par pašu darbu. Šajā laukā strādāšana norit raiti un viegli. Komandā esam astoņi cilvēki + darba vadītājs, kas rūpējas par to, lai kastes pildītos ātri un visiem būtu ērti strādāt. Kopā visi vidēji dienā salasām 48—54 kastes ābolu (jā, tās pašas, kurās katrā ir 250 kilogramu), un vienmēr ir patīkami strādāt darbu, kuram redzi ātru rezultātu. Viens traktors atbrauc, mēs — čik-čik-čik — pielasām, nākamais jau klāt. Darba diena mums ir divos cēlienos — no rīta četras stundas, tad pa vidu pusotras stundas pārtraukums un pēcpusdienā četras stundas. No rītiem gan ir drusku jāsaņemas, lai sāktu darboties, jo ārā ir ap +10 grādiem, āboli auksti un slapji, paši arī drusku nosaluši. Bet, kad sāk, tad jau tā lieta aiziet. Pēcpusdienā atkal grūti saņemties, jo esam tikko paēduši, pagulējuši diendusu (ha-ha, jā, to mēs arī iespējam), un ārā jau ir +25. Bet stundas paskrien neticami ātri. Nav jau arī laika baigi garlaikoties, tik “rukā”. Un tāpat arī visu atvieglo fakts, ka beigu termiņš jau mums ir skaidrs — 10. oktobris. Kāpēc tieši tā, mēs nezinām, bet tas arī nav svarīgi. Galvenais, ka kaut ko drusku nopelnīt mums sanāks un tālākus plānus izkalt ar’.
Vispār ir mazliet komiski atrasties darba kolektīvā, kurā savstarpējās komunikācijas iespējas ir visai ierobežotas (lai neteiktu, ka vispār nekādas). Mūsu kolēģi, kuru rindās ir gan jaunieši, gan vecāka gadagājuma ļaudis, vispār neviens nerunā angliski. Necik! Viņiem ir ļoti jāsaņemas, lai mums kaut ko mēģinātu izskaidrot, kas situāciju padara ļoti komisku. Bet līdz šim esam veiksmīgi tikuši ar visu galā. To, ka pēc sestdienas darba dunas viņi mūs aicina kopīgi ar priekšnieku iedzert vīnu, mēs sapratām ļoti labi.
Šodien, kas ir svētdiena, mums ir kārtīga svētdiena. Pamodāmies jau astoņos, lēnas brokastis, jaunu plānu kalšana (Portugāle tā vien vilina, bet par to, kad būs skaidrāka tā lieta), brauciens ar riteņiem pa vietējo apvidu, pusdienās pašcepta pica un smaids pa visu ģīmi. Esam ļoti priecīgi.
5. oktobris
Citāda migla
Aizritējusi vēl viena darbīga nedēļa Francijā. Īstenībā jau pagājušas četras nedēļas, kopš izbraucām no Latvijas. Maz.
Nedēļa sākās slapji un tā arī turpinājās. Pirmdien pirmo reizi dabūjām pastrādāt lietū. Mazliet baidījāmies no šādiem apstākļiem, jo tomēr strādāt lietū neizklausās pārāk patīkami. Galu galā nemaz tik traki nebija, jo mēs jau Latvijā nodrošinājāmies ar gumijniekiem un kārtīgiem lietusmēteļiem. Tie mums lieti noder arī rītos, kad ārā ir migla. Ar miglu īstenībā ir tā, ka abi to ieraudzījām pavisam citādāku. Izej no mājas un neredzi neko tālāk par 10 metriem. Jā, tas arī apgrūtināja mūsu ceļu uz darbu, jo tas ir īsts pārbaudījums braukt tādos apstākļos — miglā, tumsā un pa šauru, līkumainu ceļu, kur vienu joslu no otras atdala vien pāris baltu punktu. Migla pilnībā nepazūd līdz pat pulksten 13.
Jākaļ jauni plāni
Pirmdiena nāca arī ar patīkamu jaunumu darbā, tikām pie dzeltena Renault “bulku vāģa”, lai nebūtu ar kemperi jākratās no lauka uz lauku. Varam arī traktoristus aizvest pusdienās. Ar traktoru gan braukt mums te nedod, bet tas nav liedzis abiem tikt pie pamatīgiem traktoristu iedegumiem, jo pēc miglainajiem rītiem nāk karstas pēcpusdienas (+26 grādi). Braucot mājās no darba, tā vien gribas iebraukt Valmiermuižā un izdzert vienu aukstu aliņu…Vispār darbā ir jūtams, ka te tā sezona iet uz beigām, jo visi lauki, uz kuriem braucam strādāt, ir jāaplasa līdz pēdējam un pa tīro. Beidzot saņēmāmies un paņēmām arī uz mājām pāris milzīgu “jēpīšu” — trakoti gardi un kraukšķīgi. Ceturtdien gan mūsu plāni, jau ne pirmo reizi, sagriezās uz pavisam citu pusi. Saņēmām ziņu no Kārļa un Lindas. Linda ir nokritusi no velosipēda un stipri sasitusi ceļgalus — viņu plāns ir braukt uz māju pusi, sēsties kemperī un doties uz siltāku vietu rehabilitēties. Tas ir saprotams, taču tas nozīmē, ka mēs paliktu bez transporta. Sākām kalt jaunus plānus, pat aizbraucām uz autoplaci ar naivu cerību atrast kaut ko lētu, ko nopirkt, jo tās cenas auto īrei, ko atradām internetā, ir kosmiski lielas.
Izpalīdz saimniece
Sestdienas rītā Alise krāsnī izcepa savu kārtējo šedevru — pīrāgu ar pašu lasītajiem āboliem, bumbieriem un plūmēm. Ar to gājām pie mājas saimnieces pateikties par iekārtošanu darbā. Pie reizes, protams, ieminējāmies par auto ķibeli, un viņa bez ierunām pieteicās piezvanīt uz viņai zināmu netālu esošu auto īres punktu, kuru arī viņa vajadzības gadījumā izmantojot. Netipiski Francijai šī iestāde strādāja arī sestdienas pēcpusdienā. Aizbraucām un bez problēmām tikām pie Toyota Aygo. 10 dienām — 90 eiro, pārāk skaisti.
Jau šodien devāmies uzreiz izmantot mūsu jauno neatkarību un mobilitāti — sēdāmies Aygo un devāmies uz Somīras pilsētu. Tur laiski pastaigājām pa centru, iedzērām kafiju, ieēdām bulciņas, apskatījām pili un pirmo reizi neiegājām nevienā baznīcā.
Jau rīt sāksies mūsu pēdējā darba nedēļa Francijā, un es ceru uz ballīti nedēļas beigās. Nākamajās brīvdienās dosimies uz Biskajas līci apskatīt okeānu, tad Alise lidos uz Helsinkiem, es pāris dienu paceļošu pa Franciju viens, tad sagaidīšu viņu Parīzē un tad, un tad… Mēs tiešām vairs nezinām, kā un ko. Pagaidām mērķis ir Portugāle, bet te viss mainās ik pēc pāris dienām.
12. oktobris
Kā divi kosmonauti
Pēdējā darba nedēļa iesākās ļoti slapji. Ceļojuma sākumā bijām visai pārliecināti, ka esam ļoti veiksmīgi nodrošinājušies pret jebkāda veida slapjumiem, tomēr izrādījās, ka tik saulaini un jauki tas vis nebija. Ja mans XXL mētelis vēl kaut nedaudz sniedzās pāri gumijnieku malai, tad Kristapam situācija bija drusku skumjāka, lai neteiktu, ka ļoti skumja. Ik pa laikam pametot aci viņa virzienā, sapratu, ka ir tik slikti, ka paliek gandrīz smieklīgi. Viss, kas tek pa viņa mēteli lejā, tādās laiskās tērcītēs turpat arī satek viņam zābakos. Dienas beigās katrai kājai iekšā bija savs peldbaseins. Lai arī man tas ūdens tik mērķtiecīgi netecēja zābakos, tomēr kājas bija viscaur slapjas. Pavērojot solīto laika prognozi atlikušajām dienām, sapratām, ka nebūs aršana. Tad nu pieņēmām lēmumu iegādāties kārtīgus laucinieku kostīmus — lietusjaku + lietusbikses. Nākamajā rītā darbā
ieradāmies jau kā divi kosmonauti. Kolēģi arī lika manīt, ka ir priecīgi par mūsu maģiskajām pārvērtībām. Es sapratu, ka šāds kostīms ir nepieciešams katram, kam lietus sagādā zobu sāpes. Iedomājos, kā Rīgā iešu pa ielu un visi garāmbraucošie varēs mani apšļakstīt uz vella paraušanu. Izskatīšos gan pēc klauna, bet toties pēc sausa klauna!
Noslēgums — ar kūkām un ābolu sulu
Pēdējā darba nedēļa turpinājās visai nepiespiesti, un likās, ka darba duna lēnām pati no sevis izsīkst. Mūsu komandas galvenā tante, kuru iesaucām par Omīti, jau nedēļas sākumā kaut kur nozuda. Tas darba dienas padarīja manāmi klusākas, jo vairs nebija neviena, kas ik pēc pārdesmit minūtēm bļautu: “Žerār! Kastes!” vai “Žerār! Uz priekšu!” Vēl var piezīmēt, ka pēdējā nedēļā ne diena nepagāja bez konfektēm vai kūkām. Nezinu, varbūt tā viņiem tāda kultūras iezīme, bet nav jau slikti, ka meitenes uz darbu nāk ar pašceptām un patiešām garšīgām kūkām.
Pēdējā darba nedēļa noslēdzās pēkšņi un negaidīti. Ceturtdienas vakarā pēc darba mūs sagaidīja visi priekšnieki un apakšpriekšnieki. Galdā kūkas, cepumi, pašu ābolu sula un dzirkstošie. Sākumā īsti nesapratām, kas tad te tagad notiks. Bet, jo vairāk dzērām, jo vairāk apjautām, ka rīt uz darbu neviens vairs negrasās nākt. No vienas puses, priecīgi, no otras, nē. Tās papildstundas jau nekad nenāk par ļaunu maciņam. Lai nu kā, atvadījāmies no visiem un tādi mazliet apstulbuši arī devāmies mājās, lai turpinātu svinēt, tukšojot savus vīniņus.
(Turpmāk vēl.)
