(Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2. decembra numurā.)
Esam neziņā
Sestdiena bija pirmā brīvdiena, kuru pavadījām, visu dienu blandoties pa Anžē pilsētu. Spējām vien nopūsties par skatiem, kas mums pavērās. Mazas ieliņas, pelēkbrūno māju vienmērīgais izkārtojums, šķietami nepiespiestā gaisotne katrā nostūrī. Jāpiebilst, ka jau tā sirdi sildošajam pilsētas šarmam bonusā nāca tur notiekošais festivāls. Visādi koncerti, performances, gaismas šovi. Sajūtot izsalkumu, sākām meklēt kādu ideālo “kafūzi”, kur piesēst. Ņemot vērā, ka sakarīgu ēdienu pilsētā dod tikai pēc septiņiem vakarā, mūsu meklējumi rezultējās ar visai švaku bulanžēriju, kas sagādāja tikai vilšanos. Likās, nu vai tiešām mēs bijām to pelnījuši?! Atmetuši visas cerības, blandījāmies tālāk. Un tad kā no nekurienes iznira pankūku “ēstūzis”/restorāns, kas mums kā kvalificētiem melnstrādniekiem attiecīgajā brīdī šķita visu saldāko sapņu piepildījums.
Nākamais rīts nesa pavisam jaunas vēsmas. Kārlis un Linda pavēstīja, ka esot nolēmuši ābolu vācēju karjerai mest mieru un doties ceļojumā ar velosipēdiem. Mūs tas atstāja, karājoties gaisā, jo nebija skaidrs, vai varēsim strādāt divatā. Svētdienu veltījām, lai “saštukotu” tālākos plānus un saprastu, kā tad īsti rīkoties. Ko nesīs nākamā nedēļa, mums patiešām nav ne jausmas. Bet tas jau kā tajā teicienā, ka neviena lidmašīna, kas pacēlusies, gaisā karājoties nav palikusi. Ir situācija, un ir risinājums.
17. septembris
Baudām franču laipnību
Jau trešo dienu esam bezdarbnieki Francijā un pa šo laiku kļuvuši par īstiem dīkdieņiem. Katru dienu “ieskvotojam” kādā no vietējo ciemu kafejnīcām, dzeram bezkofeīna kafiju uz zogam wi-fi. Tā kā mūsu ābolu lasītāju karjera diemžēl pāragri beigusies, gaidām ceturtdienu, kad ievāksimies mūsu villā. Tās saimniece Debra teicās palīdzēt mums ar darba meklējumiem. Jo “uz dullo” un bez franču valodas pašu spēkiem tas mums diezin vai izdosies. Bet kafija te ir ļoti garda, cilvēki draudzīgi. Piemēram, Andaras pilsētā restorāna “La Gogane” īpašnieks bija īpaši priecīgs uzņemt iebraucējus. Tik priecīgs, ka pirmajā dienā mums visiem četriem pats atnesa desertiņus (saldējumi ar zemenēm un mazu mafinu) ar tekstu “this is on the house”, pēc tam piedāvāja pa nakti palikt pie viņa restorānā, lietot elektrību un, ja nu vajag, tad izlīdzēt ar ūdeni vai citām pirmās nepieciešamības precēm. Otrajā dienā, kad mēs ar Alisi tur nosēdējām 4 stundas, rakstot kartītes draugiem un radiem, un jau gribējām maksāt par kafiju, īpašnieks iznāca no virtuves ar picu un teica, ka tā esot mums, viņš pats to mums iznesīšot. Diemžēl nekādu latviešu gardumu mums pa rokai nebija, izņemot auzas un griķus, tāpēc esam nolēmuši nosūtīt viņam kādu pateicību, nonākot atpakaļ Latvijā. Beigās izrādījās, ka šī laipnība esot tieši tādēļ, ka restorāna īpašnieks (vārds bija pārāk francisks un sarežģīts, lai es atcerētos) pats esot 10 gadu ceļojis pa dienvidiem aiz Klusā okeāna.
Pils ar mantinieku
Tā nu mēs te ceļojam, baudot vietējo kafejnīcu burvību, apskatot baznīcas, jo tās te ir īpaši krāšņas katrā miestā. Ložņājam pa šaurajām ieliņām, meklējam. Ko tieši meklējam? Vienkārši meklējam. Aizvakar beidzot ieceļojām arī vienā no daudzajām pilīm, kuras te stalti stāv lauku ceļa malās. Pils ar nosaukumu “Chateau de Montgeoffroy” ir no 18. gadsimta, un, kā izrādījās, tur vēl tagad dzīvo tās mantinieks. Pils ar savu kapelu, zirgu staļļiem, apkalpojošo personālu un milzīgiem laukiem, pa kuriem skraidīja 3 mazi bembiji.
Ir palikusi viena nakts kemperī, un par to mēs esam vairāk kā priecīgi. No dzīvošanas kemperī tiešām var nogurt. Pirmajā rakstā jau teicu, ka nākamais raksts būs jau no mūsu villas, bet mūsu dīkdieņu dzīve tomēr palīdzēja tapt vēl pāris ierakstiem. Tad nu tagad gan droši varu teikt, ka nākamajā ziņā pastāstīsim tieši par to, kā izskatās mūsu sapņu namiņā un kā noris jaunā darba meklējumi.
19. septembris
Dzīve kemperī paliek pagātnē
Vai jums arī ir tāds no filmām un grāmatām radies romantisks priekšstats par to, kā tas varētu būt — dzīvot un ceļot kemperī? Es vienmēr par to biju domājis kā par kaut ko neaprakstāmi brīnišķīgu un aizraujošu. Ar skaudību skatījos uz treileriem, kas laiski slīdēja man garām, iztēlojoties, cik sasodīti jauki tas noteikti ir. Un nevar noliegt, ka zināmā mērā tas tiešām tā arī ir. Brauc, kur un kad gribi, ēd, ko un kad gribi, guli, kur pagadās, un tā tik dzīvojies, īpaši nesatraucoties par to, kur attapsies nākamajā dienā, jo viss, ko vajag, tev vienmēr ir līdzi. Tomēr ilgtermiņā tam ir arī savas ēnas puses. Ir grūti, ja tajos pāris kvadrātmetros tev ir gan skapis, gan virtuve, gan gulta, gan viesistaba. Vēl grūtāk, ja četriem cilvēkiem diendienā šīs telpas ir jādala. Tomēr nebija gluži tā, ka piemestos pilnīga nolemtības sajūta. Bija skaidri zināms, ka tā tas turpināsies tikai līdz 18. datumam, kas situāciju padarīja vieglāk pārdzīvojamu.
Tad nu pirmais ceļojuma posms “Dzīve kemperī” ir noslēdzies. Ķeramies pie nākamā. Kad vakarvakarā atbraucām uz savu jauno mitekli, pārņēma neizmērojama miera sajūta. Esam klusā lauku nomalē, pie Sermēzas ciema, kurā, kā noskaidrojām, dodoties nelielā ekspedīcijā, ir tik vien kā skola, baznīca un viena pankūku vieta (creperie). Šeit plānots uzturēties līdz pat 16. oktobrim. Dzīvosim divatā, jo Linda un Kārlis jau svētdien dodas riteņbraucienā uz Venēciju.
Un, jā, tik laba ir sajūta izstiepties gultā visā tās platumā un tik un tā neaizsniegt malas. Un pagatavot vakariņas, nesatraucoties, ka tas viss tūlīt iekritīs klēpī. Paēst no traukiem, uz kuriem nevar attiecināt terminu “kemper-tīrs”. Un vienkārši pakrist uz grīdas un ļaut prātam aizklejot, kur pašam tīk.
Ko tālāk? Jābeidz ar degunu stumdīt mākoņus un jāsāk kaut ko darīt!
28. septembris
Brauciens cauri gleznai
Nedēļa iesākās agri — rītausmā kāpām kemperī, lai aizvestu Kārli un Lindu uz Anžē dzelzceļa staciju. Viņiem nu ir sācies viņu velopiedzīvojums, kura mērķis ir Venēcija. Nav gan zināms, kā viņiem tur veicas. Bet ne par to ir stāsts. Atkūlāmies mājās, pabrokastojām un teju grasījāmies jau laisties saldā diendusiņā (kā jau īsti slaisti un bezdarbnieki), kad atskanēja klauvējiens pie durvīm. Tā bija Debra, mūsu mājas saimniece. Bijām ar viņu iepriekš runājuši, ka esam palikuši bez darba. Viņa teicās, ka apzvanīs sev zināmās fermas, bet nu solīt gan viņa neko nesolīja. Un te nu Debra ierodas, lai pavēstītu, ka pulksten divos mums ir pārrunas jaunajā darbā. Saukt tās par pārrunām gan ir visai smieklīgi, jo mēs tikpat kā neko nepateicām. Galvenā saruna bija starp Debru un mūsu jaunajiem priekšniekiem. Mēs tik stāvējām un smaidījām, mājām ar galvu, kad vajadzēja, un beigās spiedām roku priekšniekam. Otrdien jau 7.45 jābūt uz lauka. Nopriecājāmies par šādu lietu pavērsienu. Vispār nespējam vien beigt jūsmot par vietējo iedzīvotāju laipnību. Visur, kur ejam, visas durvis vaļā, un, lai arī angliski saprast un pateikt maz ko var, tomēr darīs visu, lai palīdzētu.
(Turpmāk vēl.)
