Meklēt un atrast — ar šādu devīzi koknesietis Kristaps Aldiņš ar draudzeni Alisi septembra sākumā devās pretī nezināmajam Francijā. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, varam ielūkoties Kristapa un Alises dienasgrāmatā un uzzināt viņu gaitas svešumā.
Ināra Sudare
Nedaudz par Kristapu — viņš ir 22 gadus vecs enerģisks cilvēks, kurš beidzis Kokneses vidusskolu, mācījies Alberta koledžā, stājies aktieros un ticis līdz pēdējai kārtai, savulaik laimi meklējis, arī strādājot Anglijā. Latvijā strādājis gan reklāmas firmā, gan par viesmīli restorānā. Taču nu viņam sākusies citāda dzīve — aizraujoša, neprognozējama, pārsteigumu pilna…
14. septembris
Ko tieši mēs te meklējam, es nemācēšu pastāstīt, tas, drīzāk, nav nekas konkrēts, tas vienkārši ir piedzīvojums, ko atcerēties. Pamatdoma ir strādāt, palīdzēt vietējiem fermeriem novākt ābolu, vīnogu, kukurūzas vai kādu citu ražu un beigās par nopelnīto naudu doties ceļojumos.
Ceļabiedri ar kemperi
Plāns kaut kur doties jau sen bija mūsu galvās. Beidzot dažādu notikumu sakritības dēļ mums izdevās kaut ko sākt idejas realizācijā. Ievākuši informāciju par to, ko un kā īsti Francijā sezonas laikā var darīt, izlēmām doties vīnogās — uz Belvilas ciemu, no kurienes visi tiekot savākti uz vīnogu laukiem un likti pie darba. Tāds plāns bija vēl pat līdz augustam, kad Alises draudzene pastāstīja sīkāk par iespējām lasīt ābolus. Sagadījās, ka vēl divi strādātgribētāji — Kārlis un Linda — ir izrādījuši interesi par došanos uz turieni, un labākais, ka ar kemperi (Rietumeiropā ļoti iecienītais ģimeņu ceļojumu transports — ērts un izdevīgs pārvietošanās līdzeklis, turklāt dod iespēju pašiem būt noteicējiem par savu dzīvošanu, ēšanu un maršrutu — I. S.). Domāts — darīts! Sazinājāmies, sarunājām un noteicām 6. septembri kā datumu, kad doties ceļā.
Brauciens bez
apstājas
Lai būtu “jautrāks” ceļš, izdomājām vēl saslimt. Temperatūra nebija no mazajām, ar karstām pierēm krāmējām somas. Tāpēc īsti neatceramies un nesaprotam, kā tas notika, bet 6. septembra agrā rītā, pulksten 6, jau sēdējām kemperī un sākām ceļu uz Franciju. Braucām trijatā, maiņās, gan dienā, gan naktī. Viegli nebija, īpaši jau nakts stundās palikt nomodā, bet stāties malā un visiem vienlaikus gulēt mums nebija ieplānots.
Lietuva, Polija, Vācija — bez problēmām, Beļģija — “pa skaisto”, bet, pirms sasniedzām Franciju, nolūza izpūtējs, kas padarīja mūs divreiz skaļākus, bet tas “štrunts”.
“Darba” trauma
Vēl Beļģijā esot, Alisei ar fotoaparātu sanāca saskādēt savu aci tik ļauni, ka devāmies uz tuvāko slimnīcu, kas jau bija Francijā. Taču ar angļu valodu tur ir, kā ir. Slimnīcu atradām ar “google translate” palīdzību, kur noteica diagnozi. Pateicoties EVAK kartēm, viss par velti, bet epopeja sākās ar to, kā atrast svētdienā strādājošu aptieku. Ciems pēc ciema, aptiekas visur ciet, neviens īsti nemāk izstāstīt, kur būs kāda aptieka atvērta. Beigās nonācām pilsētā, kurā bija svētdienas krāmu tirgus. Stendā pie aptiekas, izrādās, darbojās arī meitene, kura strādāja konkrētajā aptiekā. Pēc izmisuma stāstiem viņa izlēma, ka aptieku atslēgs un dabūs vajadzīgās zāles. “Bruņojušies” ar medikamentiem, devāmies tālāk.
Pamodina baznīcas zvani
Bija jātiek garām Parīzei un milzīgajiem sastrēgumiem. Kad tas bija pārciests ar tikai mazliet apskādētu kemperi, jau pēc pāris stundām sasniedzām galamērķi — Baunes ciemu. Tā kā bija jau vēls, devāmies pie miera, bet no rīta mūs pamodināja baznīcas zvani (130 pēc kārtas). Rīts parādīja to, cik apkārt ir skaisti. Apbraukājām apkārtni — jo vairāk brauc, jo skaistāk kļūst. Pilis, plašumi, vecas akmens mājas…
Sameklējām darbavietu, sameklējām māju, kurā gan varam ievākties tikai no 18. datuma, sameklējām vietu, kur līdz tam nobāzēt kemperi. Veiksmīgā kārtā sagadījās atrast kempingu, kurš it kā slēgts, bet teritorijā iekšā tikt var. Tur bija gan ezers, kurā pēc garās dienas nopeldēties, gan dušas ar silto ūdeni. Ko gan vairāk var vēlēties?! Tur gan pa nakti stāvvietā palikt nedrīkst, bet jau nedēļa ir garām un neviens mums aizrādījis nav. Tagad sēžam un “zogam” internetu golfa klubā, kaļam turpmākos plānus, ir jauni pavērsieni.
15. septembris
Ne visai spīdošs
rezultāts
Darba nedēļa paskrēja vienā acumirklī. Otrdienas rītu, kas bija mūsu pirmā darbadiena, iesākām “veiksmīgi” — ar aizgulēšanos. Lai arī kempera “lidotspēja” ir visai ierobežota, tomēr uz lauka nonācām pašā laikā. Sākumā viss bija baigi forši — tikām savā vagā, lasījām un lasījām, kad jau attapāmies, ka pusdienu pauze. Tajā brīdī mēs aptvērām, ka tā lieta neiet vis tik ātri, kā gribētos. Lai nu kā, turpinājām lasīt ābolus pēc labākās sirdsapziņas. Vakarā nācās secināt, ka mēs esam ļoti lēni. Tā vietā, lai katrs salasītu četras kastes, t. i., visi kopā 16; ar savām astoņām darba rokām pielasījām vien piecas. Rezultāts ne visai spīdošs un turpmāko darbasparu ne pārāk veicinošs. Tomēr mēs par to vairāk pasmējāmies, nevis pārdzīvojām.
Nedēļas izskaņā — fotografēšanās
Nākamās dienas mēģinājām saprast, kur ir mūsu kļūdas, kādēļ neiet tik ātri. Ik pa laikam pie mums nāca mūsu darba pārraugs Emanuels, lai novērtētu salasīto ābolu kvalitāti, — vai tie nav pārāk mazi, iedauzīti (kā viņš teiktu, “šokēti”) vai pārāk neglīti, un, lai arī ar kvalitātes kontroli mums nebija problēmu, tomēr veikt darbu plānotajā laikā mums nekādi neizdevās. Kārlim ļoti patīk “excel’is”. Tur nu tika veidoti aprēķini par izdarīto un novērots progress. Jā, nevar noliegt, ka katru dienu mēs salasījām mazliet vairāk kā iepriekšējā, tomēr jutām, ka atrast motivāciju turpināšanai kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Bija lūzuma punkti, kuriem bija jātiek pāri, bet bijām apņēmības pilni turpināt, pacīnīties un izaicināt sevi. Piektdienas vakaru noslēdzām ar fotografēšanos uz traktora un priecīgu atvadīšanos no lauka līdz nākamajai pirmdienai.
(Turpmāk vēl.)
