Ja kāds vasarā pabijis ceļojumā, īpaši citā valstī, paziņas nereti nenovīdīgi komentē: laikam labi dzīvo, ka vari apkārt braukāt! Nezinot, ka cilvēks varbūt visu gadu rūpīgi krājis naudu, atteicies no jauna tērpa, izklaidēm, lai piepildītu vēlmi kaut ko jaunu redzēt.
Bet, ja negribas krāt un no kaut kā atteikties, uz svešām zemēm nav jābrauc. Tik daudz jauka un skaista ir mūsu pašu Latvijā, pat tuvīnajā apkaimē. Ja regulāri lasāt “Staburagu”, būsiet pamanījuši rakstus par vietējiem entuziastiem, kuri Lietuvā pasūtījuši vikingu laivu un jau vizina ekskursantus pa Daugavu. Aizbrauciet automašīnā līdz “Liepkalnu” maizes ceptuvei, pie viena apskatiet tās labiekārtoto apkārtni, un tur jau vikingu laiva “Lāčplēsis” jūs gaidīs. Par trim latiem jūs ilgāk kā stundu vizinās pa mūsu skaisto Daugavu, un apskatei pavērsies skati, kas nekad agrāk nav redzēti. Kaut vairāk kā trīsdesmit gadu dzīvoju pie Daugavas, nekad nebija gadījies no upes puses redzēt Sēlijas klinšaino krastu, dolomīta atsegumus, virs tiem augošos izturīgos kociņus, ūdens apņemto Oliņkalnu un seno Sēlijas pilskalnu. Latviešu tautasdziesmām mikrofonā skanot un uz mežacūku ādām sēžot, jūties kā pirms daudziem gadu simtiem, kad Daugava, krāčaina un strauja, vēla viļņus pa klinšainu kanjonu starp stāviem upes krastiem. Par tiem laikiem vēsta laivas īpašnieku sagatavotās fotogrāfijas un gleznu reprodukcijas. Nebiju domājusi, ka Daugavas krastus laivā sēdošie fotografēs tikpat aizrautīgi kā, piemēram, Venēcijas kanālu tiltiņus, gondolā šēžot.
Vērojot pārsvarā neapdzīvoto Daugavas kreiso krastu, apzinies, cik ļoti to noteicis sliktais grants ceļš, kuru jau gadiem ilgi gaidām noasfaltējam. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc te nav izvērsts lauku tūrisms, arī ūdenstūrisms. Tas pat Aizkrauklē un citu apdzīvoto vietu tuvumā ir “bērnu autiņos”. Mēs neizmantojam iespējas, ko mums dod Daugava, vai arī sastopam pārāk nepārvaramus birokrātijas šķēršļus, lai kādam vispār būtu vēlme kaut ko sākt. Atcerēsimies kaut vai Rīgas domes absurdo rīcību, aizliedzot kuģošanu pa pilsētas kanālu. Citās pasaules valstīs ūdenskrātuves izmanto pilnā sparā, un ieguvēji ir gan mazie uzņēmēji, gan tūristi. Mūspusē nav eksotisku vietu, ko rādīt, bet ir dabas dota velte — upe, kuru varam celt godā, sagādājot pozitīvas emocijas ļoti daudziem. Labi pelnīt ar to pagaidām varbūt nevarēs, bet iztikšana būs.
Nākamsestdien “Lāčplēsis” būs Koknesē. Drīz kuģis sāks garākus maršrutus pa Daugavu, un tas atkal būs jauns piedzīvojums.
