Patstāvīgās dzīves sākums var būt liels pārbaudījums ikvienam jaunietim, īpaši, ja nav ģimenes, kas atbalsta. Iespējams, tieši tad bērnunama audzēknis visvairāk jūtas kā putnēns bez ligzdas. Visi lēmumi jāpieņem pašam, bet vilinājumu apkārt tik daudz. Par to, kā sagatavot bērnu pieauguša cilvēka dzīvei, runāju ar Kokneses novada ģimenes krīzes centra direktori Ingu Ķieģeli un pašiem audzēkņiem.
Brīnās par visu
Domājot par šo aktuālo problēmu, “Dzeguzītē” pagājušā gada novembrī atklāta jauniešu māja. Tas ir reāls risinājums, kā bērnam un jaunietim mācīt ikdienas iemaņas, kad būs jāsāk dzīvot patstāvīgi.
Jauniešu mājā ir desmit vietu, un centra audzēkņi dzīvo atsevišķās istabās vai divi vienā telpā. Viņi paši gatavo ēdienu, uzkopj savas telpas, rēķina patērēto elektroenerģiju, produktus un saņem nelielu kabatasnaudu. Katrs savu vidi var veidot pats, bet noteikumi jāievēro. Ja nē, šīs telpas jāatstāj. Dažam šis pārbaudījums izrādījies par grūtu, bet vairāki tur joprojām dzīvo no pirmās dienas. Jauniešu māja domāta no 15 gadu vecuma, bet šī iespēja piedāvāta arī jaunākiem bērniem — lai mācās.
— Mēs savus bērnus vairs nepazīstam! Viņi kļuvuši pavisam citādi. Kāda ir attieksme pret ēdienu, mantu un naudu! Var just — bērnos veidojas apziņa, ka neviens viņu vietā neveiks ikdienas darbiņus. Domāju, ka lielākais ieguvums ir tas, ka jaunieši paši var gatavot ēdienu. Iepriekš mums nebija iespējas viņiem to mācīt, tāpēc tagad dažs uz svaigu vistas gaļu raugās kā uz brīnumu. Visādi jau gadās, bet viņi mācās. Ja no virtuves kādu ēdienu atnestu, iespējams, neēstu, bet tagad to dara, jo paši gatavojuši, — stāsta direktore.
Pieaugušie novērojuši — kad pārtika nu ir brīvi dabūjama, to apēd pat mazāk. Neviens necenšas paņemt vairāk maizes un noslēpt to, lai vēlāk apēstu. Tagad jaunieši pievērš uzmanību pat ikdienišķiem sīkumiem — cik bieži saplīst krūzītes.
Inga Ķieģele piebilst, ka ļoti gribējusi, lai jauniešu mājā būtu savs elektrības skaitītājs, lai audzēkņi sāk saprast, ka nekas nerodas tāpat vien, un telpās gaisma vairs lieki nedeg. Liels stimuls iemītniekiem ir kabatasnauda. Tā nav liela — 20 santīmu dienā, bet tik un tā dod iespēju iegādāties kaut ko kārotu.
Virtuvē viņiem patīk
Todien jauniešu mājā sastaptie iemītnieki katrs bija aizņemts ar kaut ko citu. Ainis un Nauris rosījās virtuvē un gatavoja pusdienas. Nauris bija nerunīgs, bet Ainis labprāt pastāstīja par saviem nākotnes plāniem. Puisim ir jau 19 gadu un, tā kā viņš mācās, var turpināt dzīvot krīzes centrā. Ainis vēlas kļūt par frizieri vai dizaineru. Audzinātājas stāsta, ka audzēknis allaž novērtē katra ģērbšanās stilu un kaut ko iesaka.
Katrs savu istabiņu var iekārtot, kā vēlas. Dažam tur nav nekā lieka, bet trīspadsmitgadīgā Jana mēģinājusi telpu padarīt mājīgāku ar dažādiem mīļiem nieciņiem. Viņai jauniešu mājā patīk, jo tur viss ir savs un ar pārējiem nav grūti sadzīvot. “Dzeguzītes” skolotāji Janu raksturo kā aktīvu meiteni, kura allaž atradīs nodarbošanos. Baiba, kurai ir 14 gadu, arī ir apmierināta ar dzīvi jauniešu mājā. Patīk gatavot ēdienu, vienīgi netīk tas, ka dežurantam pēc tam jānomazgā visi trauki. Meitene raksta dzeju un spēlē teātri.
Pavisam nesen “Dzeguzītē” iekārtota relaksācijas telpa. Iestādes darbinieki to dēvē par “dusmu istabu”, kurā var ieiet un ļauties emocijām vai gluži vienkārši pabūt vienatnē. Bērni to izmanto ļoti bieži, tas liecina, cik ļoti katram vajadzīga sava telpa.
Pasargāts nav neviens
Pirms kāda laika televīzijā rādīja fragmentus no īru režisora Pola Konoela uzņemtās filmas saistībā ar Latvijas sieviešu un citu valstu vīriešu fiktīvajām laulībām. Tajā pieminēts arī ģimenes krīzes centrs “Dzeguzīte”, no kura nākušās meitenes piekrīt šādām laulībām. Diemžēl fiktīvās laulības kā mānīga gaisma pievilina trūkumā nonākušās meitenes, kas tādā veidā domā tikt pie labklājības, bet “iekrīt” kā slazdā.
Ingas kundze teic, ka viņiem nav precīzas uzskaites, kā dzīvo bijušie centra audzēkņi, bet tas zināms vien lielos vilcienos.
— Pēc krīzes centra atstāšanas jaunieši nonāk katrs savā pašvaldībā, un ar to mūsu sadarbība un atbildība beidzas. Pēc tam gan painteresējamies, vai viņi tur ir vai devušies projām. Gadās, ka vēlāk paši atbrauc un “atrādās”. Lielākoties bijušie audzēkņi paliek Latvijā, un tikai nedaudzi devušies uz ārzemēm. Ir, protams, negatīvi piemēri, bet kopumā viss ir kārtībā. Ir nojausma, par kuru meiteni filmā varētu būt runa, bet noteiktas pārliecības nav. No šādām situācijām nav pasargāts neviens, jo, tiklīdz bērns aiziet savā dzīvē, neko nevar prognozēt, kas notiks. Te es viņiem esmu kā māte, kas par visu atbild, bet vēlāk viss jādara pašiem, — saka Inga Ķieģele.
“Dzeguzītes” audzēkņiem rudenī noticis triju dienu seminārs par cilvēktirdzniecību, kurā plaši stāstīts par šo problēmu. Skolotājas ar bērniem un jauniešiem cenšas pēc iespējas vairāk runāt par visdažādākajām tēmām. Cits jautājums — kas no tā katram prātā “aizķeras”.
Idealizēt nevar
Nesen plašsaziņas līdzekļos izskanēja valdības pārstāvju viedoklis, ka Latvijā jāslēdz bērnunami. Protams, nav domāts likvidēt visas šāda tipa iestādes, nepiedāvājot citu risinājumu. Tikai līdz šim gan nekas labāks nav piedāvāts. Inga Ķieģele piekrīt — nav normāli, ja bērns līdz pilngadībai uzturas sociālajā iestādē. Tomēr krīzes centriem jābūt.
— Diemžēl valstī nav tādas labklājības, lai visus bērnus ievietotu ģimenēs. Arī citviet pasaulē ir šādas aprūpes iestādes. Likvidēja Bērnu un ģimenes lietu ministriju, bet nekas nemainījās. Nevar no kaut kā atteikties, ja vietā nerada ko labāku. Ir bijis, kad naktī atskan zvans, jo bērns pēkšņi jāaizved no ģimenes, un viņu citur nav, kur likt. Esmu par to, ka bērnam jāaug ģimenē, un ir daudz darīts, lai tas tā būtu, bet rast tās visiem diemžēl nav iespējams. Šajos gados, kopš strādāju “Dzeguzītē”, bijusi tikai viena bērna adopcija latviešu ģimenē. Interese par to joprojām ir niecīga, bet par lielākiem bērniem nav vispār. Ir gadījumi, ka cilvēki savās mājās uzņem bērnu, bet pēc tam atsakās. Jā, šie bērni ir citādi nekā tie, kuri auguši ģimenēs, — saka Inga Ķieģele.
Vai bērnunamā palīdz sagatavoties patstāvīgai dzīvei? To jautāju vienai no “Dzeguzītes” bijušajām audzēknēm.
Juta (vārds mainīts) stāsta:
— No bērnunama aizgāju jau pirms vairākiem gadiem. Biju par to priecīga, jo šķita — beidzot varēšu dzīvot patstāvīgi. Bija, protams, bail, kā viss būs. Es ātri apprecējos, un piedzima pirmais bērniņš. Tagad pat grūti atcerēties, ko praktiskai dzīvei apguvu vai neapguvu bērnunamā. Protams, patstāvīgā dzīvē viss ir citādi, jo jālemj pašai. Pirms kāda laika visa ģimene dzīvojām ārzemēs, bet nolēmām atgriezties Latvijā, jo te tomēr ir vislabāk. Mums jau ir otrs bērniņš. Sazinos arī ar citām audzēknēm, katrai ir savi prieki un problēmas.
