Lieliska māte dēlam un meitai, mājas pavarda sargātāja, uzticama darbiniece divu uzņēmumu vadītājiem. Darbaholiķe, kura jau divpadsmit gadu nav bijusi ilgākā atvaļinājumā par divām nedēļām. Jubilāre aizkraukliete Iveta Miķelsone par sevi saka: “Es daru to, kas man patīk.”
Iepatīkas skaitīkļi
“To, ka būšu grāmatvede, zināju jau no 1. klases,” jautāta par profesijas izvēli, stāsta jubilāre. Vēl astoņdesmitajos gados veikalos, kantoros rēķināšanai izmantoja skaitīkļus, un šis rīks ļoti iepatikās mazajai Ivetai. Iespējams, ka eksistē arī kāds grāmatveža gēns, jo gan Ivetas māte, gan viņas māsa un meita izvēlējušās tieši šo atbildīgo un precīzo darbu.
Bērnībā Seces pusē Ivetas vecākiem piederēja saimniecība, kurā tagad strādā viņas brālis. Tāpēc zināmi agrie rīti biešu vagā, darbs kartupeļu laukā un siena vālā. Atceroties kopā ar brāli pavadīto laiku, atminas ziemas dienas, braukšanu ar slēpēm vai ragavām no agra rīta līdz pagurumam.
Priecājas par citu veiksmi
Mācoties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, praksei noderēja mātes darbavieta Seces lauksaimniecības kooperatīvā. Pēc augstskolas pastrādājusi Valsts ieņēmumu dienestā, un tad arī nostiprinājās pārliecība, ka šis ir sirdsdarbs. Iesākusi ar mazas firmas grāmatvedības sakārtošanu, bet drīz vien ikdiena “apaugusi” ar daudzām un ļoti atšķirīgām darbības jomām. Zemnieku saimniecības, autotransporta, meliorācijas uzņēmumi, un citi ļaujot justies tā, it kā katru reizi strādātu citā darbavietā. Iejūtoties zemnieku “ādā”, jāizprot šīs nozares specifika, kas ir ļoti atšķirīga no kravu pārvadāšanas Eiropā. Gada beigās pavelkot svītru finanšu pārskatam, ir prieks par uzņēmuma izaugsmi vai neliels pārdzīvojums par ne tik veiksmīgu darbību.
Dēls manto mātes intereses
Atpūtai no skaitļiem un datora vislabākā vieta ir mājas un to apkārtne vai arī koncerti un teātra izrādes. Jau labu laiku Ivetas ģimene dzīvo Aizkrauklē, privātmāju rajonā, un te ir daudz vietas puķudobēm. Vasarā ģimeni bieži var satikt Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, rudenī un ziemā — kādā no Rīgas teātriem. Pārsvarā turp gan dodas ar dēlu vai meitu, jo vīrs ir tālbraucējs un visās brīvdienās nevar būt mājās. Dēlam drīz svinēs astoņpadsmit gadu jubileju, un viņš, šķiet, mantojis daļu no mātes interesēm — mācās tirdzniecības tehnikumā loģistiku un uzņēmumu vadību. Meita interesējas par vēsturi un žurnālus var lasīt no rīta līdz vakaram.
Sapnis — Horvātija
Vēl Ivetai patīk ceļot. Pārāk tālu pasaulē vēl nav būts, nedaudz baida lidojumi, bet tik tālu, cik aizved autobuss vai prāmis, piemēram, uz Stokholmu un Sanktpēterburgu, brauc labprāt. Krievijas pilsētu izvēlējās, lai pārliecinātos, cik gaišas ir baltās naktis. Secinājums — tādas pašas kā Latvijā ap Jāņiem. Nākamā noskatītā valsts, kas līdz šim aprakstos pārsteigusi ar dabas daudzveidību, ir Horvātija.
Laiks aizskrējis nemanot, un, šķirstot ģimenes albumus, esot savādi sevi redzēt pat nesenā pagātnē. Šī brīža izjūtas — kā tikko pabeidzot augstskolu. Tikai gadskaitlis “40” dokumentos spītīgi grib pierādīt ko citu. Dzimšanas dienu, kura līdz šim un arī šogad paies draugu lokā, vēl svinīgāku padara Zinību diena — 1. septembris. Jaukākā dāvana būtu biļete uz labu koncertu. 1. septembra rītā varbūt būs mazs pārsteigums, kad no miega piecels pirmie apsveicēji — bērni un vīrs.
