Vēl mēnesi — līdz 31. maijam — Latvijā turpināsies tautas skaitīšana. Aizkrauklē, toreiz Stučkā, pirmā tautas skaitīšana notika trīs gadus pēc pilsētas dibināšanas — 1970. gadā. Kā tautas skaitīšana noritēja tolaik?
Tikai viena skaitītāja
Līdzīgi kā citās Baltijas valstīs, kas bija iekļautas PSRS sastāvā, Latvijā bija četras tautas skaitīšanas — 1959., 1970., 1979. un 1989. gadā. Toreizējais Stučkas ciemats 1967. gada 10. janvārī ieguva pilsētas tiesības, un pirmā tautas skaitīšana jaunajā pilsētā notika pēc trim gadiem. Šīs tautas skaitīšanas datus lietoja galvenokārt plānošanai. Toreiz visus Stučkas iedzīvotājus skaitīja viens cilvēks — Undīne Ezeriņa, kura tolaik bija bērnudārza vadītāja. “Tas bija rudenī, mēnesi mani atbrīvoja no tiešo darba pienākumu veikšanas,” stāsta Ezeriņas kundze. “Tajā laikā man vienai pašai bija jāsaskaita visi pilsētas iedzīvotāji, ap četriem tūkstošiem cilvēku.
Man bija īpaša nozīmīte un apliecība, tās atdevu muzejam, jo saradās daudz kārotāju.”
Nebija mājdzīvnieku
“Aiz kultūras nama līdz graviņai bija kādas septiņas mājas, tālāk nekā,” stāsta Ezeriņas kundze. “Tajās mājās bija gan dažādas iestādes, gan milzīgā saspiestībā dzīvoja cilvēki. Vienā dzīvoklī mitinājās vairākas ģimenes, piemēram, divistabu dzīvoklī katrā istabā pa ģimenei, un, ja kāds bija viens, naktis pārlaida saliekamajā gultā virtuvē. Daudzi strādāja pat trijās maiņās, un man viņi bija “jānoķer”. Kāpņutelpās apgaismojuma nebija, gāju klupdama krizdama. Cilvēki bija laipni, jo viņi mani pazina. Neviens neizlamāja, cienāja ar tēju un saldumiem. Mājdzīvnieku praktiski nebija, jo visi iedzīvotāji bija “caurceļotāji”, arī lielās saspiestības dēļ nebija iespējams turēt suni vai kaķi.”
Baidījās atklāt tautību
Undīne Ezeriņa teic, ka skaitīšana radīja dīvainas izjūtas iedzīvotāju vidū. “Skaļi neviens neteica, bet jutu latviešu noskaņojumu, ko viņi par tautas skaitīšanu domāja, — iegūs datus, un tad PSRS vēlreiz varētu sākt “tīrīšanu” un izsūtīt uz Sibīriju,” atceras Ezeriņas kundze. “Tāpēc daudzi latvieši nenorādīja savu tautību.”
Ezeriņas kundze atminas, ka Stučkā tolaik strādāja 24 tautību cilvēki no visas plašās Padomju Savienības — gan no Kaukāza, gan Vidusāzijas. Bijis pat viens eskimoss, kurš ziemu un vasaru ģērbies darba “pufaikā” un pelēkās biksēs. “Viņš noslīka Daugavā, zivis ķerot,” noteic Undīnes kundze.
Jautāja divreiz
Anketā, kas bija jāizpilda krievu valodā, bija daudz jautājumu, ļoti sīki viss jāuzzina par katru cilvēku. Jāskaita bija visi — gan vietējie, gan iebraucēji, kuri visbiežāk jaunajā pilsētā apmetās uz laiku.
“Vistrakāk gāja ar veco cilvēku dzimšanas gadiem un datumiem,” atceras Ezeriņas kundze. “Vecie ļaudis bieži vien nezināja, kad dzimuši. Kāds teica — piedzimu, kad kartupeļus raka, cits orientējās vēl pēc kāda notikuma. Man bija jāzina, kas kurā gadā notika, tad aptuveni varēja uzzināt dzimšanas gadu. Problēmas sagādāja arī jautājums par tēva vārdu, gudroju un locīju, kā nu mācēju. Jautājumi bija par darbavietu, no kurienes ieradušies Latvijā, vai ir pensijā, visus jautājumus nemaz nevaru atminēties.”
Kad viss bija izprasīts, respondentam bija jāparakstās. Katra māja bija jāapmeklē divreiz, otrajā reizē skaitītāja uzdeva tos pašus jautājumus.
