Notika vairākas tiesas sēdes, nopratinot apsūdzētos, lieciniekus un cietušos. Vienā tiesas sēdē piedalījās arī “Staburags”. Toreiz nepatīkami pārsteidza apsūdzēto bravūra, viens no apsūdzētajiem smaidīja, un brīžiem vienlaikus smaidīja abi jaunie vīrieši.
Apsūdzētajiem bija iespēja prāvestam uzdot jautājumus, un tie bija izteikti tādā formā, it kā aizdomās turamais būtu prāvests, nevis trīs jaunie cilvēki.
Prāvests Ingars Stepkāns atzina, ka pēc vienas iepriekšējās tiesas sēdes juties morāli pazemots, un viņa morālā pazemošana turpinājās.
“Vai redzējāt, ka pārbaudu jums kabatas?”
Jautājumus uzdeva visi apsūdzētie. Viņi vēlējās zināt, kāpēc prāvests tajā dienā, kad tika izdarīts noziegums, atteicās no ārstēšanās slimnīcā, tātad veselības problēmu neesot bijis, bet vēlāk viņš pieprasījis kompensāciju par ārstēšanos? Kāpēc prāvests nav norādījis policijas darbiniekiem, ka jāpārfotografē seifs? “Jums taču bija pietiekami daudz laika, lai atgūtos!”
Apsūdzētie precizēja detaļas par dažādu priekšmetu izvietojumu baznīcā, par to, ko no konkrēta skatpunkta var un nevar redzēt, tādējādi cenšoties apšaubīt to, ko prāvests nozieguma dienā ir redzējis.
“Tajā brīdī jūs loģiski nedomājāt. Vai ir iespējams, ka tajā dienā visu uztvērāt kļūdaini, nevis tā, kā norādīts jūsu liecībās protokolos?”, “Vai jūs redzējāt, ka es jums pārbaudu kabatas vai arī tie ir jūsu pieņēmumi?” — šie jautājumi bija īpaši ciniski. Tāpat kā pārmetums, kāpēc prāvests pēc notikušā nav atbildējis uz viena apsūdzētā īsziņu telefonā par to, ka viņš baznīcā sludina piedošanu, bet pats nevar piedot izdarīto?
“Jūsu mērķis ir mūs ietupināt cietumā un dabūt vairāk naudas, bet nekas nesanāks, tiesnesis ir goda cilvēks un sapratīs, ka jūs esat mantkārīgs cilvēks,” sacīja viens apsūdzētais.
“Jūs jūtaties kā varoņi”
Prāvests atbildēja uz visiem jautājumiem. Viņš skaidroja, ka uzbrukuma dienā bijis afekta stāvoklī, un tas, ka viņš atteicies no “ātrās” palīdzības pakalpojumiem, vēloties sadarboties ar policiju un veikt ātrāku izmeklēšanu, nenozīmē, ka viņš juties labi. Pēc tam nācās ārstēties rehabilitācijas iestādē. Arī uz īsziņu neatbildēja, jo bija depresijā.
“Ir bijuši brīži, kad nedrīkst dot piedošanu arī baznīcā cilvēkam grēksūdzes krēslā — tad, ja cilvēks izdarīto nenožēlo un nav gatavs gandarīt, piemēram, ja ir nozadzis kādu mantu un nevēlas to atdot,” sacīja prāvests. “Jūs man izdarījāt lielu ļaunumu, apzagāt mani un baznīcu, draudzi. Ja cilvēks patiesi nožēlo grēkus, viņš ir gatavs zemi grauzt, lai saņemtu piedošanu, bet jūs cenšaties panākt savu. Tagad ir teātris un cīņa. Es te redzu cīnītājus, kas grib sev izcīnīt vieglāku dzīvi. Pēc jūsu sejas izteiksmes spriežot, jūs jūtaties kā varoņi, uzvarētāji, bet es dzīvoju depresijā, man ir ļoti smagi būt te un atbildēt uz jūsu jautājumiem. Es uz jums neturu ļaunu prātu, bet piedot varētu vien tad, ja jūs patiesi nožēlotu izdarīto. Ir jāpierāda ar dzīvi un darbiem, ka gribat un varat mainīties.”
Sprieduma nolasīšanas dienā viens no apsūdzētajiem tiesas zālē atkal smaidīja, taču pēc sprieduma noklausīšanās smaids bija pazudis. ◆
