Grūti pat saskaitīt, cik daudzus Daudzeses pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Čiekuriņš” bērnus lielajā dzīvē palīdzējusi ievadīt skolotāja Valentīna Plēsuma. Tagad jau viņas bijušie audzēkņi uz bērnudārzu ved savas atvases. Arī pēc 30 šajā izglītības iestādē nostrādātajiem gadiem daudzesiete ir gandarīta par profesijas izvēli.
Mamma un princese
Šo pašu pirmsskolas izglītības iestādi savulaik apmeklējusi arī viņa pati un māsa. Tolaik tajā bija diennakts grupas, un bērni dārziņā darbdienās arī nakšņoja.
— Dzīvojām tālu no pagasta centra, un nebija iespēju katru dienu mūs izvadāt, bet arī tie, kuri dzīvoja netālu, tāpat visu nedēļu nakšņoja dārziņā. Bērnu bija daudz, jo brauca no citiem pagastiem, kur bērnudārza nebija. Tā visi kopā laiku pavadījām, — stāsta Valentīna.
Kopš tā laika iestāde krasi mainījusies, bet Valentīnas vēlme būt skolotājai gan nē. Viņa domā, iespējams, tāpēc, ka pašai bijušas labas audzinātājas — Natālija Auzenberga un Vija Vītola, ar kurām viņa joprojām sazinās. Arī Valentīnas māsa izvēlējusies šo profesiju un strādā skolā.
— Mani vairāk saistīja darbs ar mazākiem bērniņiem, un arī praksē bija šis vecums. Ar lielākiem jutos nedrošāka. Tomēr tagad vecumi ir dažādi un interesanti ir ar visiem. Skolā gan laikam negribētu strādāt, jo tur ir pavisam cita vide. Visur skolotājiem ir daudz jāmācās un jāprot, jo bērniem jāiemāca tik dažādas prasmes un jāspēj iet līdzi laikam, — saka daudzesiete.
Saviem audzēkņiem viņa ir audzinātāja un dažkārt arī mamma, bet, ja vairāk sapošas — princese. Bērni ievēro un novērtē visu.
Birst laimes asaras
Valentīna dzimusi Krustpils pagastā, bet jau agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Daudzeses pagastu, kur dzimtas saknes ir vairākās paaudzēs. Šo vietu viņa uzskata par savu un vistuvāko.
— Pilsēta mani noteikti nesaista un ļoti nogurdina. Labprāt dodos ekskursijās, bet pēc laika man vajag mājās un tikai uz Daudzevu. Dažkārt ir bijis tā, ka, tuvojoties pagastam, man jau birst laimes asaras. Esmu apmeklējusi arī savas dzimtas mājas Krustpils pagastā, bet nejūtu ar tām saikni. Mana vieta ir Daudzevā, — saka Valentīna Plēsuma.
Viņa piekrīt, ka lauki paliek arvien tukšāki, bet tas ir arī attieksmes jautājums, jo ne visi vēlas darīt darbu, kas ir uz vietas. Tajā pašā laikā uz ārzemēm aizbraukušie strādā vienkāršus darbus, lai gan par citādāku samaksu.
— Man gan šķiet, ka nekā labāka par Latviju nav — te ir tāda fantastiska daba un gaiss, un arī darba iespējas var atrast. Kad braucu pa Latviju, ir tik daudz sakoptu vietu un var gūt idejas, ko īstenot pie savas mājas, — saka Valentīna.
Tagad ģimenes mājvieta ir nedaudz nostāk no pagasta centra, un sākumā Valentīnai nebija tuva doma par dzīvošanu nomaļākā vietā. Tomēr, kad pagasts piedāvājis apskatīt māju, visu izšķīris dēls Lauris, uzreiz izvēlēdamies sev istabu. Tagad viņi visi ir apmierināti ar šo izvēli. Turklāt Valentīnai ir vieta, kur īstenot labāk savus vaļaspriekus — puķu audzēšanu, lai tās ziedētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim, un sēņošanu, jo mežs ir turpat līdzās.
— Uz mežu patīk iet mums visiem, bet sēnes vairāk atrodu es. Labprātāk sēņoju viena, jo tad var izstaigāties un labi domas sakārtot, kas reizēm sakrājas par daudz. Reiz dēls teica, ka tāpēc jau man sēņu ir vairāk, ka es viņiem nerādu labākās vietas… Es vienkārši vairāk tās pamanu. Baravikas gan man mazāk dodas rokās, bet tās ir sēnes, kas mums visiem marinādē garšo vislabāk. Ja salasīts par daudz, pārdodam uzpircējiem un ir papildu labums, — stāsta Valentīna.
Vēl viens vaļasprieks ir fotografēšana, viņai patīk tvert mirkļus dabā, cilvēkus un notikumus. Arī Valentīnas tēvam bija tuva šī nodarbe, un tādēļ ir daudz fotogrāfiju no ģimenes svarīgākajiem mirkļiem.
Lielā smiešanās
Valentīna ieprecējusies lielā radu saimē, jo vīrs Jānis nāk no sešu bērnu ģimenes. Kopā ar savējiem iznāk prāvs pulciņš, un viņiem visiem patīk viesoties Plēsumu mājā. Lielākā kopābūšana ir Jāņos, kad nakti līdz rītausmai visi aizvada pie ugunskura ar dziesmām un dejām.
— Vīrs ir viesmīlīgs cilvēks, un visi viņa sabiedrībā jūtas labi. Turklāt viņš apveltīts ar labu humora izjūtu. Sākumā ne vienmēr to izpratu, bet ar laiku atskārtu, ka ir labi uz daudz ko paraudzīties ar smaidu, dažkārt arī pasmieties par sevi. Kad atbrauc ciemiņi, zinām, ka būs lielā smiešanās, un tas dod labu pozitīvisma devu. Vīrs katru notikumu prot izstāstīt tā, ka visiem jāsmejas, — saka jubilāre.
Viņu iepazīšanās stāsts arī ir interesants. Sagadījās tā, ka Jānis nejauši piedalījies kartupeļu stādīšanas talkā Valentīnas mājā. Traktorists, kurš apstrādājis lauku, noteicis, ka gan jau rudenī pašam raža būs arī jānorok. Tā arī iznācis, un kopš tā pavasara viņi ir kopā.
Ģimenē aug dēls Lauris, kurš šogad beigs pamatskolu. Valentīna teic, ka kuplāku bērnu pulciņu pašas ģimenē viņai kompensē darbs un radu bērni.
Valentīna ar vīru ir vienaudži, un arī viņam šogad būs 50 gadu jubileja. Viņš gan par to sievu pavelk uz zoba, bet Valentīna atteic, ka vēl šodien viņa tik veca nav — jubileja tikai pēc pāris dienām. Turklāt par gadiem jubilāre nedomā, jo tie jau tāds nieks vien ir. ◆
