Viesojoties Aizkraukles rajonā, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze ieradās arī “Staburaga” redakcijā, lai pastāstītu par aktualitātēm lauksaimniecībā un atbildētu uz jautājumiem.
Viesojoties Aizkraukles rajonā, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze ieradās arī “Staburaga” redakcijā, lai pastāstītu par aktualitātēm lauksaimniecībā un atbildētu uz jautājumiem.
Vieglāk skaļi paust neapmierinātību
— Cik dramatiska, jūsuprāt, ir situācija lauksaimniecībā ilgstošā sausuma dēļ?
— Par ārkārtas situāciju lauksaimniecībā runāt būtu pārsteidzīgi. Protams, vērojami laukaugu ražas samazinājumi, krities izslaukums, lopi jūtas slikti. Sausums zemniekiem radīs zaudējumus arī tad, ja uzlīs lietus.
Šādās situācijās kārtējo reizi aktuāls kļūst jautājums par zaudējumu kompensāciju. Taču uzskatu, ka Latvijā jāveido riska vadības sistēma lauksaimniecībā, nevis jādzīvo no vienas laika apstākļu radītas krīzes līdz otrai. Protams, vieglāk ir katrā šādā reizē skaļāk paust savu neapmierinātību ar domu — gan jau valsts samaksās.
Kamēr pastāvēs šāda procedūra, apdrošināšanas sistēmu ieviest nevarēs, tomēr vēlos kaut ko mainīt šajā jomā. Katru reizi, kad daba mums sagādā kārtējo nepatīkamo pārsteigumu, valstij jāmeklē papildu nauda kompensācijām. Taču, lai arī lauksaimniecībai atvēlētās summas nav mazas, papildu naudu zaudējumu segšanai atrast nav nemaz tik viegli. Tā jānoņem kādai citai programmai.
Ir divi varianti
— Riska vadības sistēma ir tā pati lauksaimniecības apdrošināšanas ideja, par kuru runā jau vairākus gadus?
— Jā. Mēs esam pasūtījuši zinātnisku pētījumu par piemērotāko apdrošināšanas modeli Latvijā. Sākotnēji mums piedāvāja vairākas iespējas, bet tālākai izpētei izvēlējāmies divus variantus. Viens no tiem ir viscerīgākais. Tā ir apdrošināšanas fonda veidošana, kurā piedalītos apdrošināšanas ņēmēji — zemnieki — ar savām iemaksām, apdrošināšanas kompānijas un arī valsts. Tiktu izveidota zaudējumu aprēķināšanas metodika un definēti kritēriji, pēc kuriem vērtē šos zaudējumus.
Tas nepieciešams, lai budžetā atvēlētā nauda nebūtu jātērē kompensācijām no viena gadījuma līdz otram. Labāk to ieguldīt attīstībā — būvniecībā, tehnikas un jaunu iekārtu iegādē, ganāmpulka atjaunošanā. Nesaku, ka zaudējumu nevajadzētu apmaksāt, taču ne tādā veidā, kā tagad.
Vislabāk, ja šādu sistēmu varētu izveidot visā Eiropas Savienībā. Taču diemžēl kopš 2002. gada rudens dienas gaismu tā arī nav ieraudzījis Eiropas Komisijas dokuments par risku vadības sistēmu. Tas bija pārāk izdevīgs apdrošināšanas ņēmējam, bet ne apdrošināšanas kompānijām, iespējams, tāpēc tas joprojām guļ kādā plauktā.
Būs nauda, būs arī kompensācija
— Vai kompensācijas par izsalušajiem ziemājiem zemnieki tomēr saņems?
— Ministrijā apkopotos datus šobrīd salīdzinām ar Lauku atbalsta dienesta informāciju. Ja šīgada valsts budžeta grozījumos mums piešķirs papildu līdzekļus, iespējams, kompensācijas būs. Šādi maksājumi jāsaskaņo arī ar Eiropas Komisiju. Esam sākuši šo procedūru un vienlaicīgi informējam arī par ilgstošo sausumu. Atļauju palīdzēt zemniekiem sausuma dēļ gan vēl neprasām, taču, ja tas būs vajadzīgs, otrreiz šī garā saskaņošanas procedūra vairs nebūs jāveic.
Sausumā noteikti vairāk cietuši vasarāji, un tas lielā mērā atkarīgs arī no izvēlētās šķirnes un lauka. Karstumu daudz labāk pārcietuši koptie zālāji ar tauriņziežu maisījumu, striebrzāļu zālājiem klājas grūtāk. Cieš arī tās pļavas un ganības, kuras nav ilgi atjaunotas.
Vienkāršāki noteikumi
— Kā vērtējat zemnieku priekšlaikus pensionēšanās sistēmu? Sarežģītās kārtības dēļ to izmanto ļoti maz. Aizkraukles rajonā tai pieteikušies tikai daži zemnieki.
— Arī Latvijā kopumā šādu cilvēku nav daudz, kaut pensija ir ļoti vilinoša. Traucējošs faktors bija tas, ka saimniecības pārņēmējam noteiktā laikā jānodrošina saimniekošanas apjoma pieaugums par 30 procentiem. Manā skatījumā saimniecības atdevējs tomēr nevar garantēt to, ko nākotnē darīs tās pārņēmējs. Ir arī gadījumi, kad šādu nosacījumu nemaz nevar izpildīt. Piemēram, kā var palielināt piena apjomu saimniecībā, ja nevar iegūt papildu piena kvotu? Šobrīd apstiprināti vieglāki pensionēšanās kritēriji.
Turas stabili
— Piensaimnieki satraukušies par reformām šajā nozarē. Viņi domā, ka ar piensaimniecību var notikt tas pats, kas ar cukura ražošanu.
— Pagaidām nekādas reformas piensaimniecības nozarē nav gaidāmas. Pakāpeniski gan samazinās atbalsta maksājumi, kurus mūsu zemnieki saņem pārejas periodā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Pretrunas starp divām Eiropas regulām ir saistībā ar atbalstu par izpildīto piena kvotu. Eiropas Komisijai esam pieprasījuši skaidrojumu par to vai atbilstošus grozījumus, lai mūsu piensaimnieki arī pēc 2007. gada 1. janvāra varētu saņemt šo maksājumu. Pārrunājām šo jautājumu arī ar Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisāri un saņēmām atbildi, ka līdz 2013. gadam nekādas izmaiņas nav paredzētas, vienīgi ar laiku varētu atcelt piena kvotas, lai neierobežotu ražošanas apjomu.
— Kāda ir jūsu attieksme pret piena eksportu uz Lietuvu?
— Latvijas piena pārstrādātāji sūdzas, ka viņiem trūkst kvalitatīva piena, un tā izvešana uz Lietuvu ir viens no iemesliem. Ir jau labi, ka varam kaut ko eksportēt, taču, manuprāt, lietuvieši Latvijā darbojas diezgan negodīgi. Nevaru to pierādīt, taču redzu, kā viņi organizē piena savākšanu Latvijā. Tā nav viena uzņēmuma stihiska rīcība, bet gan labi organizēts process.
Rodas iespaids, ka viņi, iekarojot mūsu tirgu, mēģina iznīcināt Latvijas pārstrādes uzņēmumus. Bet, kas notiks ar mūsu piena ražotājiem, kad šeit vairs nebūs vietējo uzņēmumu un noteikumus diktēs lieli ārzemju koncerni?
Brīnumu nav
— Zemnieki stāstīja, ka šīgada maijā vēl nebija saņēmuši vienoto platībmaksājumu. Kāpēc tā izmaksa kavējās?
— Vienotais platībmaksājums bija sadalīts divās daļās. Avansā pirmo daļu zemnieki saņēma pagājušā gada rudenī. Otrā daļa bija jāizmaksā šīgada pavasarī. Strīdu gadījumos zemnieki naudu varēja saņemt līdz pat 30. jūnijam. Visu naudassummu var izmaksāt tikai tad, kad strīdi ir atrisināti, un šo neatrisināto konfliktu dēļ izmaksas arī kavējās. Taču situācija ir atrisināta, palicis tikai 15 saimniecību, kuras maksājuma otro daļu nesaņēma.
— Sabiedrība vēlējās zināt, kurš saņem Eiropas Savienības un valsts atbalsta maksājumus lauksaimniecībā. Nu saņēmēju uzvārdi publiskoti, vai atklājies kas pārsteidzošs?
— Sākumā tiešām izskanēja ziņas, ka nauda maksāta kādam atbilstoši politiskajai piederībai vai citu iemeslu dēļ. Personīgi biju pilnīgi drošs, ka nekas tāds nav noticis. Ja arī šajā sarakstā bija kāds politiķis vai kādas partijas biedrs, naudu viņš saņēma tikai un vienīgi atbilstoši saimniekošanas principiem. Domāju, ka vajadzēja šo sarakstu publicēt jau agrāk.
Protams, tajā ir arī tā sauktie “dīvāna zemnieki”. Tāpēc mūsu mērķis ir panākt, lai, neko nedarot, par savu zemi atbalstu nevar saņemt. Esam novērojuši, ka lielo zemes platību īpašnieki sāk tās sadalīt mazākos gabalos, lai nebūtu jāpilda ministrijas prasība turēt noteiktu lopu skaitu noteiktā zemes platībā. Domāju, ka šajā gadījumā mūsu nākamā prasība atbalsta saņēmējiem būs noteikts lopu skaitu jau no pirmā hektāra vai arī apstiprinoši dokumenti par saražoto lopbarību.
Prasību noraida
— Kūdras ieguvēji un mežsaimnieki, tāpat kā lauksaimnieki, vēlas saņemt akcīzes nodokļa atmaksu par izlietoto dīzeļdegvielu. Ko ministrija darījusi šajā lietā?
— Vismaz trīs reizes ierosinājām šo jautājumu apspriest Ministru kabinetā, taču Ekonomikas ministrija ir spēcīgs oponents. Viens no argumentiem “pret” ir apgādes un kontroles problēmas. Ministru kabinetā noraidīja arī piedāvājumu atmaksāt akcīzes nodokli benzīnam. Ir valstis, kurās šīs nozares pārstāvjiem akcīzes nodokli atmaksā. Arī Eiropas likumdošana atļauj piemērot šādas atlaides.
Lielākā neveiksme — diskusija par cukuru
— Jūsu ministra amata termiņš šajā Saeimā tuvojas beigām. Kāda bijusi lielākā veiksme un arī neveiksme jūsu darbā?
— Varbūt sākšu ar lielāko neveiksmi. Tā noteikti bija diskusija ar Eiropas Komisiju par cukura reformu Latvijā. Par veiksmīgu varētu saukt pāreju uz apaļkoksnes tirdzniecības modeli mežsaimniecībā. Pozitīvs panākums ir Lauku atbalsta dienesta nostiprināšana, taču tas nav tikai mans, bet arī manu kolēģu nopelns. Pēdējā audita ziņojumā, ko veica ne tikai Eiropas Komisija, bet arī Eiropas auditoru tiesa, šī iestāde novērtēta kā labākā maksājumu aģentūra Latvijā un viena no labākajām Eiropā. Tas nozīmē, ka visu naudu, kura mums pienākas no Eiropas, arī saņemam un saņemsim.
