Šogad aprit septiņdesmit gadu kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kuras laikā no Latvijas izveda 15 425 iedzīvotājus, tajā skaitā 3751 bērnu vecumā līdz 16 gadiem. Izvesto vidū bija arī Haralda Elkšņa ģimene no Staburaga pagasta. Haraldam toreiz bija tikai pieci gadi.
Pēdējo reizi redz tēvu
Haralda Elkšņa tēvs darbojās aizsargu organizācijā, bet vectēvs strādāja pagasta valdē. Ģimenē bija trīs bērni. Haralds — vecākais, viņam bija pieci gadi, vidējam brālim Imantam — trīs, bet jaunākajam Viesturam — tikai divi mēneši. “Atceros, bija agrs rīts, tikko lēca saule, kad pie mājas piebrauca kravas automašīna,” stāsta Haralds Elksnis. “Istabā ienāca vīrieši formās ar ieročiem rokās un pavēlēja mums doties līdzi. Neviens neko lāgā nepaskaidroja. Tēva tajā laikā nebija mājās, viņš strādāja Krustpilī, kur būvēja lidlauku. Vectēvs paņēma līdzi nelielu koferi ar mantām. Mātei viens no karavīriem ieteica paņemt līdzi kaut ko vairāk. Viņa steigā noņēma galdautu un salika tajā drēbes. Tas bija viss, ko mēs paspējām paņemt. Kravas mašīnā jau bija sasēdinātas citas ģimenes.”
Mašīnā Elkšņu ģimeni nogādāja Krustpils stacijā. “Stacijā bērnus un sievietes nošķīra no vīriešiem. Pa gabalu redzējām, ka arī tēvs ir apcietināts. Mātei ar viņu izdevās sasaukties, tā bija pēdējā reize, kad tēvu redzējām. Pēc tam uzzinājām, ka viņš 1942. gadā lēģerī miris.”
Bombardē
ešelonu
Brauciens līdz Krasnojarskas apgabalam bija ilgs. “Vilciena vagonos gulējām uz divstāvīgām lāvām. Ceļā nedaudz deva ēst un dzert, bet iztika bija knapa. Ārā mūs tikpat kā nelaida,” atceras Haralda kungs. “Vagona galos bija izveidoti divi aizrestoti caurumi, kur varēja nokārtot dabiskās vajadzības. Kamēr bijām ceļā, sākās karš. Arī mūsu ešelonu bombardēja vācu lidmašīnas, tad gan mūs izdzina no vagoniem. Sastāva pēdējiem vagoniem trāpīja bumba, un tie sadega.”
Visi dzīvo
nabadzīgi
Pirmā nometinājuma vieta bija Krasnojarskas apgabala Podsosnā. “Tur jau bija atvests daudz izsūtīto. Ļoti daudz bija vāciešu, kurus izveda no Krievijas autonomā apgabala,” saka Haralda kungs. “Nevar teikt, ka tur pret mums slikti izturējās, jo lielākā daļa bija izsūtītie. Vietējie puikas gan skraidīja apkārt saukdami: “Latiš galdiš, kuda ļetiš, pod stolom govno kļevatj?” (“Latvieti, uz kurieni lido, zem galda mēslus knābāt?” — aut.)
Visur valdīja nabadzība, iztikšana bija trūcīga gan vietējiem iedzīvotājiem, gan izsūtītajiem. Daba gan tur bija skaista. Līdz nometinājuma vietai bija jābrauc ar plostu pa upi. “Upe bija strauja, tie, kas plostu vadīja, laikam to īsti nemācēja darīt, tas bija grūti vadāms,” stāsta Haralds Elksnis. “Māte centās mūs visu laiku turēt apkamptus, lai neiegāžamies ūdenī.”
Mazais brālis paliek svešumā
Sākumā visus ievietoja vienā telpā sādžas klubā, pēc tam Elkšņu ģimeni pārcēla uz sādžas baznīcu, kur viņi arī dzīvoja. Māte strādāja kolhozā, darīja dažādus lauku darbus un kopa lopus. “Sākumā ārā nemaz negājām, dzīvojām pa istabu, jo nezinājām, kā vietējie izturēsies,” stāsta Haralda kungs. “Jaunākais brālis rudenī saslima, nezinu, vai bija saaukstējies vai kas cits notika, bet, tā kā medicīniskā aprūpe tur bija ļoti slikta, viņš nomira. Māte no pārdzīvojumiem nevarēja paiet, nervu stresa dēļ viņai kaut kas notika kājām. Pēc kāda laika pārgāja un atkal bija jāiet strādāt.”
Zelta pulksteni pret pudu miltu
Pēc kāda laika ģimeni no Podsosnas nosūtīja uz Krasnopoļansku. Māte atkal strādāja vietējā sovhozā. Iztikt bija grūti. “Atceros, rudenī māte atnāca no darba un zābakos bija sabērti kviešu graudi, tos bērām čuguna katlā un vārījām putru,” stāsta Elkšņa kungs.
No turienes Elkšņus atkal pārveda uz citu vietu. Tur Haralda māte strādāja jaunlopu fermā. “Apkārt plašs mežs, tur es pirmo reizi redzēju vilkus. Lai viņus atbaidītu, sādžā bija ļoti daudz suņu, bet fermas sardze, paveca sieviete, naktī staigāja apkārt un sita pa metāla priekšmetu, lai vilki netuvojas fermai,” saka Haralda kungs.
Pēc tam ģimeni atkal pārvietoja — uz Nazarovu. Sākumā tur viņi dzīvoja zemnīcā. Ziemā bija bargs sals. Lai nenosaltu, visu diennakti krāsnī dedzināja ogles.
Māte strādāja pie ūdenssūkņa, lēja mucās ūdeni, kuru pēc tam nogādāja tur, kur nepieciešams.
“Mātei bija zelta pulkstenis. Lai mēs varētu iztikt, viņa to iemainīja pret pudu miltu un spaini kartupeļu,” atceras Haralda kungs. “Vienreiz gan izdevās gaļu pieēsties. Kumeļš salauza kāju un bija jānošauj, gaļu tad sadalīja visiem vienlīdzīgi, arī mums tika gabals,” atceras Haralds Elksnis.
Vasarā lasa ogas, ziemā ķer zaķus
Ar laiku Haralds sadraudzējās ar vietējiem zēniem, kopā gāja uz upi makšķerēt, vasarā uz mežu sēnes un ogas lasīt. Daba tur bija ļoti dāsna. Gar upi auga upenāji, kuros ienācās lielas ogas. Vasarā varēja arī nedaudz kabatasnaudai nopelnīt. Lasīja ogas un skābenes un pārdeva vietējo priekšnieku sievām. “Ziemā iemācījāmies likt cilpas un ķērām zaķus,” atceras Haralda kungs.
Sibīrijā Haralds Elksnis sāka skolas gaitas. Mācības, protams, bija krievu valodā, latviski lasīt Haralds iemācījās, lapojot grāmatu “Jātnieks bez galvas”, kuru māte bija kaut kur dabūjusi. “Pēc 7. klases mani aizsūtīja uz Noriļsku, gribēja, lai es mācos tehnikumā, bet tur mani kā izsūtīto neuzņēma, un nācās atgriezties,” saka Haralda kungs. “Līdz martam mācījos, bet pēc tam mana rakstura dēļ radās konflikts ar skolotāju, jo iespītējos un negāju nogriezt matus, kā viņa to vēlējās. Aizgāju uz skolu noaudzis, bet mani nelaida iekšā, tā arī mācības nepabeidzu.”
Pēc tam Haralds Elksnis sāka strādāt piena kombinātā. Pārsvarā tur nodarbināja sievietes. Viņas pat mūrēja ēkas, arī 30 metru augstus skursteņus.
Izsūtītos darbā
neņem
1955. gadā, kad sākās Hruščova “atkusnis”, Haraldu Elksni iesauca dienestā. Dienēja turpat Sibīrijā, tika par rotas rakstvedi, tāpēc nevajadzēja kā citiem ierindas mācību apgūt un citas lietas darīt.
Pēc dienesta Elkšņu ģimene atgriezās Latvijā. “Devāmies uz Liepāju, tur dzīvoja radi. Bet darbu nevarēja dabūt, jo, līdzko manos dokumentos ieraudzīja, ka esmu bijis izsūtīts, tā darbā neņēma,” stāsta Haralda kungs. “Bija arī tādi, kas teica: “Kāpēc jūs vispār atgriezāties un tur nenosprāgāt?”. Situācija bija tāda — bez pieraksta nav darba, bez darba nepieraksta.”
Pēc mēneša Haralds Elksnis aizbrauca atpakaļ uz Sibīriju, kur viņam bija darbs un draugi. Tad viņš iepazinās arī ar nākamo sievu un 1959. gadā apprecējās. Otrais mēģinājums, jau kopā ar ģimeni, doties uz Latviju bija 1960. gadā, bet arī tad nevarēja atrast darbu. Un tikai 1962. gadā Elkšņu ģimenei izdevās atgriezties dzimtenē un dabūt Liepājā darbu. “Sieva, kura nebija izsūtītā, darbu atrada uzreiz, man gan bija jāpapūlas. Joprojām izsūtītos darbā neņēma. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem devos uz miliciju un sūdzējos, ka mani neņem darbā. Tur mani uzklausīja un palīdzēja, tā sāku strādāt rūpnīcā par atslēdznieku,” stāsta Haralda kungs. “Grūti bija arī tāpēc, ka latviešu valodu jau biju aizmirsis, arī tagad vēl bieži vien jūtu, ka pietrūkst latviešu valodas vārdu, lai ko pateiktu.”
Astoņdesmito gadu beigās viņš ar ģimeni atgriezās dzimtajā pusē — Staburaga pagastā.
Nu jau apmēram divdesmit gadu ir pensijā un savā saimniecībā kopj bites.
