Jānis Jaunsudrabiņš, Emīlija Prūsa, brāļi Štrāli, Pēteris Luste, Emīlija Spēlmane… Pļaviņās nekad nav trūcis inteliģentu, talantīgu un garīgi bagātu cilvēku.
Jānis Jaunsudrabiņš, Emīlija Prūsa, brāļi Štrāli, Pēteris Luste, Emīlija Spēlmane… Pļaviņās nekad nav trūcis inteliģentu, talantīgu un garīgi bagātu cilvēku.
Gadi steidzas, mainās valsts iekārtas, bet viņu veikums paliek. Kultūras mantojumu atstājuši mūžībā aizgājušie mākslinieki un literāti, to vairo arī tagadējās paaudzes.
Dzejniece Alma Upmale ir vēl no senās Pļaviņu inteliģences cilmes. Viņa klusi un nemanāmi iet savu ceļu, dzīvo līdzi pilsētas kultūras aktivitātēm, vairo savu garabagātību pūru un visā labajā dalās ar līdzcilvēkiem.
Kā knaģis veļasauklā
— Kā pati raksturotu savu sūtību?
— Ja man tā pēkšņi jautā, varu atbildēt, ka esmu cilvēks. Es sevi salīdzinu ar sīku sēklas graudiņu, ko mani senči iemetuši svaigi uzartā vagā. Esmu mazītiņa mātes un tēva mīlestības daļa.
Uzdīgu, salapoju un devu arī augļus, jo mani dzirdināja pazemes ūdeņi, bet saule glāstīja caur koku zariem. Šajā pasaulē dzīvoju blakus sev līdzīgiem, kopā ar viņiem priecājos, skumstu, cīnos un zaudēju. Tomēr akli liktenim nepadodos, ja dzīve liek, spītīgi griežu pretī seju pat skarbākajiem Daugavas vējiem. Auna zīmes akcenti saskatāmi manā nemierīgajā raksturā, ja vajag, esmu kā ziemeļu nogāze, kurā ilgi balto sniegs.
Dažkārt jūtos kā knaģītis veļasauklā, ko nebēdnis vējš uzsviež vai līdz mākoņiem, bet tad nomet ikdienas dubļos. Es tur nepalieku — pieceļos, nopurinos un eju tālāk!
Par likteni nesūrojas
— Jūs pēc dabas esat optimiste?
— Tā nevarētu teikt, jo apkārt ir tik daudz bēdu, nesaticības un nesapratnes, ka dažkārt cilvēka prātam tas nav aptverams.
— Liktenis jums bijis labvēlīgs?
— Par savu dzīvi žēloties nevaru, lai arī pavisam maza zaudēju tēvu un mani audzināja māte un audžutēvs. Tēva mīlestības spēku un labestību nepazīstu.
Esmu liktenim pateicīga, ka savā dzīves ceļā sastapu Alfrēdu, ar viņu esam kopā kopš 1948. gada. Izaudzināts dēls, uzcelta sava māja. Gandrīz vienmēr esmu savai sirdij atļāvusi to, ko tā vēlas. Rakstu dzeju, rūpējos par saviem mīļajiem, ap mani pulcējas tuvu draugu pulciņš, priecājos par mazmeitām. Vecākā Vita ir skolotāja Āgenskalna ģimnāzijā Rīgā, bet jaunākā Inga mācās Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē.
Sāp nabadzība un ļaunums
— Vai pēdējā laikā jūs kaut kas ir sarūgtinājis?
— Tās negācijas, kas notiek gan Latvijā, gan Pļaviņās. Visvairāk sāp Pļaviņu slimnīcas likvidēšana. Zinu, ko nozīme nopietni saslimt. Ar mani tas notika sešdesmitajos gados, kad ilgi nevarēju atgūt veselību. Toreiz biju jauna un stipra, bet vecumdienās prāts tomēr mierīgāks, ja slimnīca nav tālu no mājām. Patlaban jūtos labi, tomēr neviens nevar zināt, vai jau rīt slimība neklauvēs pie durvīm. Pļaviņās ir daudz cilvēku pāri pusmūžam, tādu, kuri vecajā slimnīcā dzimuši.
Sirds sāp par Latvijas nabadzību. Es būtu laimīga, ja Latvija patiesi būtu neatkarīga, jo negribu ne krievu, ne vācu varu. Tās ir pārdzīvotas un latviešiem devušas tikai ciešanas. Pašu vara diemžēl nespēj valsti sakārtot, tāpēc mums tomēr jāraugās Eiropas virzienā.
Nupat, pirms jūsu atbraukšanas, piezvanīja viena no manām draudzenēm un bezgala sarūgtināta pastāstīja, ka Bārukalna kapos izdemolēta viņas pagājušajā gadā apbedītā vīra atdusas vieta. Šādas cilvēku izdarības mani šokē, nesaprotu, no kurienes viņos rodas tāds ļaunums?
Turas…
— Vientulība jūs nenomāc? Kā tiekat ar to galā?
— Sāpīgi zaudēt tuviniekus un draugus. No sendienām man apkārt prāvs pulciņš vienaudžu. Diemžēl mūsu paliek arvien mazāk, dažs jau kapukalnā, daudzi slimi un nevarīgi. Daļa dzīvo kopā ar bērniem, ar pārējiem tikties iznāk arvien retāk. Tajā pulciņā, kas vēl turamies kopā, esmu viena no stiprākajām. Priecājos, ka varu kādam palīdzēt cīnīties ar slimībām, pateikt labus vārdus un stiprināt cilvēku garīgi.
Atzīst ko augstāku
— Vai jūs esat kristiete?
— Es sevi neuzskatu par kristieti, tomēr atzīstu, ka ir kāda augstāka vara, kas valda pār šo pasauli. Kad aizeju uz dievnamu, es gan to daru reti, mani kaut kas suģestē. Manī ielīst miers un tajā brīdī šķiet, ka viss ir savā vietā. Baznīcā rodas stabilitātes sajūta. Kas tas ir, to nevaru pateikt.
Cilvēki saka — Dievs jālūdz, īpaši grūtos dzīves brīžos, bet es to nekad nedaru. Man nav īpašas lūgšanas, paļaujos uz saviem spēkiem, jo dzīvē esmu meklējusi kādu pieķeršanos un daudzreiz vīlusies. Pēc vilšanās sāpēm sakrājas sārņi, kuri vēl tagad moka, netieku no tiem vaļā.
Skaistākie mirkļi
— Kādi ir jūsu dzīves gaišākie brīži?
— Satiekot savus skolasbiedrus. Atceramies bērnību un jaunību, domās un atmiņās atkal esam visi kopā, arī tie, kuru vairs nav šajā saulē. Atmiņas ir skaistākais, kas cilvēkam var būt, tās ir kā puķes, kuras smaržu nezaudē visa mūža ilgumā.
— Ko skatāties televīzijā, kuri ir jūsu iemīļotie aktieri?
— Skatos ziņu un mākslas raidījumus, kā arī latviešu seriālus. Tomēr jaunais seriāls “Likteņa līdumnieki” man nepatīk jau no paša sākuma. Režisorei Virdžīnijai Lejiņai, manuprāt, netrūkst ne gaumes, ne pieredzes, bet seriāls nav izdevies. Tajā ir tikai vardarbība un ļaunums. Cilvēku dzīvē taču gaišā ir vairāk. Vladimira Kaijaka romāns man patīk labāk.
Nupat mūžībā aizgājusī Dzidra Ritenberga man tuva gan kā aktrise, gan kinorežisore. Mani aktieri ir Lāsma Kugrēna, Jānis Kaijaks un Jānis Reinis.
Klade drīz būs pierakstīta
— Dzeju rakstāt sen? Kas jūs rosina to darīt un kā dzejolis pie jums atnāk?
— Mani pirmie dzejoļi publicēti Jēkabpilī skolas sienasavīzē. Lielāko dzīves daļu rakstīju tikai sev, bet tagad priecājos arī par publikācijām. Dzejot rosina pārdomas par dzīvi un apkārt notiekošais. Mans dzejnieks ir Alfrēds Krūklis, ar viņa dzejas tekstiem komponētas arī daudzas dziesmas.
Jaunākā mazmeita Inga man uzdāvināja skaistu kladi, kuru pati iesējusi gaumīgos vākos. Tajā tagad savas rindas arī rakstu.
Dzejoļi atnāk naktī un apgulstas blakus uz spilvena. Ceļos un pierakstu, jo no rīta dzejas rindas jau ir projām.
Kur dzīve palikusi?
— Ja spētu, ko jūs savā dzīvē mainītu?
— Savādāk dzīvot negribētu, tikai domāju — kur dzīve palikusi? Es savus gadus nemaz nejūtu, šķiet, viss tikai tagad sācies. Ap gadiem četrdesmit sāku apzināties, ka jaunība pagājusi un dzīvē atkal sākas kas jauns. Un tā vienmēr. Pagājušo nenožēloju, bet iecerēto vajadzēja turpināt. Vajadzēja nopietni pievērsties rakstniecībai. Es neesmu godkārīga, tomēr savus dzejoļus gribētu apkopot un izdot grāmatā. Ja liktenis būs lēmis, varbūt tā arī notiks.
Traucē pārsteidzība
— Kāda rakstura īpašība
jums traucē dzīvot?
— Pārsteidzība. Kā jau Auns, bieži palieku pie sava. Daudz gan esmu arī panākusi, ar pieri sienā skrienot, esmu diezgan impulsīva. Tikai bieži vien to saprotu par vēlu.
— Kur rodat spēku, kad klājas grūti?
— Bībelē, lai arī neesmu baznīcā gājēja. Lasu Jauno derību, kaut vairākas vietas neizprotu.
Lasu arī grāmatas, kuras joprojām pērku. Naudu grāmatām nežēloju.
Tic brīnumam
— Laiks steidzas, viss mainās. Vai tas jūs neskumdina?
— Nē, jo katram laikam savs skaistums. Tur ir mana pagātne, mans prieks, vilšanās un ilūzijas. Tā esmu es pati. Gribētu redzēt, kā pasaule sakārtosies un vai bērni ir laimīgi. Es ticu augšāmcelšanās brīnumam.
Mana vieta dzīvē nav kalna galā, kur visi vēji staigā, bet mierīgā ielejā, kur cilvēki labestībā kādu smaidu dāvā. Tur redzu sevi starp mīļajiem stāvam.
***
Vārds, uzvārds: Alma Upmale.
Dzimšanas laiks un vieta: 1921. gada 14. aprīlis, Krustpils pagasts.
Izglītība: vidējā, beigusi Jēkabpils ģimnāziju.
Profesija: grāmatvede.
Ģimene: vīrs Alfrēds, dēls Guntis, vedekla Olita, mazmeitas Vita un Inga.
Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, puķaudzēšana, dzejošana, mācības Pļaviņu tautskolā.
Horoskopa zīme: Auns.
***
Alma Upmale
Mans laiks
Šis ir mans laiks, man nebūs cita,
Ko varētu par savu saukt.
Kad es ar senču ēnām tiekos,
Kad nācās tālos ciemos raukt.
Te radās pamats mājas vietai,
Te sakuplojis dzimtas koks.
Te īpašs mīļums katrai lietai
Un īpašs dārgums — draugu loks.
Vai ir kāds ļaunums manī mitis
Pret tevi, īsais dzīves laiks?
Kaut dažas rētas sejā sitis,
Pret mani bijis arī maigs.
Te labais, ļaunais blakus mitis.
Tu esi mans,
Man nebūs cita.
