Par precētiem cilvēkiem, kuri dzīvo saticīgi, mēdz teikt — dūdo kā divi balodīši un viens bez otra nevar iztikt. Tā var teikt arī par pļaviņiešiem Dzidru un Pēteri Baložiem, kuri šoruden nosvinēja zelta kāzas. Abi atzīst, ka gadi aizsteigušies ātri, un viņi vienmēr bijuši blakus.
Dzīvo paša celtā mājā
Mājīgajā Dzirnavu ielas daudzdzīvokļu 1. nama divistabu dzīvoklī, kurā daudz puķu, grāmatu un pašu roku darinātu lietu, Baložu pāris dzīvo kopš 1970. gada, kad šo māju uzcēla, un viens no celtniekiem bija arī Pēteris Balodis. Šajā mājā tad viņi arī, kā paši joko, novijuši savu ligzdu un jūtas tā, it kā būtu kopā jau no bērnības. Taču dzimtā puse Madonas rajonā katram sava: Dzidrai — Mārciena, Pēterim — Jāņukalns.
Pētera Baloža vecākiem bija neliela zemnieku saimniecība un labas mājas, taču, kad 1944. gadā fronte tuvojās Aiviekstei, vācieši viņus no mājām padzina. Vairākus gadus ģimene dzīvoja Kurzemē, pēc tam atgriezās Madonas pusē un iekārtojās Aiviekstes pagastā, Odzes ezera malā. Pēteris vairāk nekā trīs gadus dienēja padomju armijā — dažādās Krievijas vietās.
Dzidras kundzes mūžs pavadīts Daugavas krastā. Viņas tēvs bija mežsargs Odzienā, bet 1945. gada Ziemassvētkos viņu arestēja un izsūtīja uz Sibīriju. Māte ar divām meitām palika. Tēvs no izsūtījuma atgriezās slims un tajā pašā gadā nomira. Bija laimīgs, ka mūžībā var aiziet pie savējiem, nevis Sibīrijas sniegos.
Daugava un ceriņi
— Manas bērnības atmiņas saistītas ar Daugavu un ceriņiem, kas ieskāva manu skolu Pļaviņās. Mācījos arī Odzienas pamatskolā, bet skaistākie bija vidusskolas gadi Pļaviņās. Daugava vēl plūda pa savu īsto gultni, un tās teiksmainie krasti mums, jauniešiem, šķita skaistākā vieta pasaulē, — atceras Dzirdas kundze.
Dzidra kļuva par tirdzniecības darbinieci un ilgus gadus strādāja gastronomijas veikalā Pļaviņās, bet pirms aiziešanas pensijā bija operatore vietējā sakaru nodaļā. Ar Pēteri iepazinušies, kaimiņos dzīvojot. Viņš pēc dienesta strādāja Kokneses MRS par motoristu, bet brīvdienās bija kopā ar Dzidru.
Uzrunā par Dzidriņu
— Man ir divi vārdi — Dzidra un Daina, taču ikdienā visi mani sauc par Dzidriņu. Pat sveši cilvēki, tiklīdz iepazīstamies, sāk mani tā uzrunāt. Tā dara arī vīrs, radi un draugi, — teic Dzirdas kundze.
Viņa smaidot atceras, kā reģistrēta viņu laulība.
— Kāzās, kurās bija tikai tuvākie cilvēki, man bija rudzupuķu zila kleita un baltas kallas — mūsu abu mīļākās puķes. Kopš tās reizes katrā kāzu gadadienā Pēteris man vienmēr uzdāvina kallu ziedus. Šoruden tās uzziedēja pat mūsu dārzā, — saka Balodes kundze.
Puķes savā dārzā abi audzē nu jau vairāk nekā 20 gadu. Īpaši priecājas par hiacintēm, tulpēm, narcisēm, lilijām, rozēm un cinnijām, kuru sēklas ievāc paši. Tomēr pārākās ir un paliek kallas.
Viens otru saprot
Liktenis Baložiem ne vienmēr bijis labvēlīgs. Mūžībā pavadīti daudzi mīļi tuvinieki un draugi. Klusajos decembra vakaros vīrs zina — viņa Dzidriņai ir pārdomu laiks, tāpēc cenšas drūmās domas novērst, kaut ko darot un darbā iesaistot arī sievu. Viņa par to ir ļoti pateicīga. Ir labi just sev blakus saprotošu cilvēku, ar kuru kopā pavadīta dzīve.
— Mēs vienmēr esam bijuši kopā. Kad dziedāju korī un ansamblī, vīrs brauca līdzi uz koncertiem. Abi mācījāmies arī Pļaviņu tautskolā. Nesen Pļaviņās nodibināja pensionāru apvienību “Daugavas rīts”, kurā esmu iesaistījusies, un vīrs arī tagad mani atbalsta, — stāsta Dzidriņas kundze.
