Šonedēļ 60 gadu jubileju svin vallietis Brunis Rukmanis. Ar Bruni tiekamies labības kulšanas laikā. Jubilārs dzimis netālu no Taurkalnes, “Tentenos”.
“Barters” ar kaimiņu
Brunis Rukmanis nesen devies pensijā. Tagad palīdz kaimiņam lauku darbos. “Tas mums ir tāds bartera darījums, algu par to nesaņemu. Mums ir saimniecība, piecas govis, cūkas, lopiņi jābaro, bet pašam labību audzēt neatmaksājas, ar pienu tāpat neko nopelnīt nevar. Arī lielās tehnikas pašiem nav. Lai lopiņus turētu, vajag sienu, miltus, skābbarību, to arī ar savu darbu nopelnu. Gadā desmit tonnu graudu vien iziet,” stāsta Brunis Rukmanis.
Saimniecība tagad vien kā vaļasprieks palikusi, kurā Rukmaņa kungs ar sievu darbojas. Rukmaņu ģimenei ir arī 12 hektāru zemes, ko paši appļauj un apsaimnieko, lai neieaug krūmos.
Rukmaņa kungs vēl palīdz saviem vecākiem, kuriem jau pāri deviņdesmit.
Sāk ar kombainu bez jumta
Jubilārs visu dzīvi darbojies ar tehniku. Pēc dienesta Brunis Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecībā piecus gadus vadījis kokvedējmašīnu. 1972. gadā sācis strādāt Taurkalnes kolhozā. Kad tas apvienots ar Valles kolhozu, Brunis nosūtīts uz mehanizatoru kursiem un ieguvis traktorista apliecību, tad sācis arī ar kombainu braukt. “Toreiz jau kombaini nebija tik moderni, sāku stūrēt tādu “brīnumu”, kuram pat jumts nebija paredzēts. Pēc tam bija “Ņiva” — divas savā darba mūžā nobraucu,” stāsta Brunis Rukmanis.
Kolhozā jubilārs bijis ne tikai kombainieris, bet braucis arī ar piena mašīnu, degvielas vedēju, pašizgāzēju, bijis arī ugunsdzēsēju mašīnas šoferis. “Man bija piecas tehnikas vienības. Kādreiz dispečeri smējās: tev jau darba nekad netrūks, ja vienu noņems, būs cits. Tā es braucu ar visām. Bieži bija tā, ka trijos no rīta izbraucu ar piena mašīnu, savācu pienu, atgriezos, lēcu iekšā nākamajā autiņā un devos citos darbos, mājās pārnācu tikai vēlu vakarā. Kad biju jauns, tādu slodzi bez problēmām varēju turēt, tagad diezin vai to spētu,” stāsta vallietis.
Jaunajiem te nav ko darīt
Atnācis dzīvot uz Valli, Brunis Rukmanis te arī palicis. Sastapis savu mūža mīlestību, apprecējies. Kopā ar sievu izaudzinājuši divas meitas, kuras jau sākušas patstāvīgas dzīves gaitas un devušās uz Rīgu. “Te jau nav ko jaunajiem darīt. Izmācās un pēc tam uz pilsētu, tur vismaz kādas perspektīvas. Tagad saimniecībā divi vien darbojamies,” saka Rukmaņa kungs.
Īstā bauda pie upes
Vaicāts par vaļaspriekiem Brunis smaidot saka: “O! Tā noteikti ir makšķerēšana. Tagad gan maz laika iznāk aizskriet uz upi, šogad tikai vienu reizi biju. Kādreiz biežāk izdevās. Ne vienu vien līdaku Iecavā izvilku. Nepatīk man copēt mākslīgajos ezeros, kur zivis ielaistas audzēšanai. Cita bauda ir pie upes, kur viss ir īsts,” stāsta Brunis.
Jaunības dienās jubilārs aizrāvās ar radiotehniku. Arī dienējis Rukmaņa kungs radiotehniskajā daļā. “Jaunībā nodevos radiotehnikai. Vienu radioaparātu pats sameistaroju, tagad gan tas jaunos viļņus neķer, bet palicis kā relikvija,” saka Bruņa kungs.
***
Jubileju Brunis Rukmanis sagaidīs ģimenes lokā. “Nekādas lielās jubilejas svinības nerīkojam, atbrauks meitas ar znotiem, tuvākie draugi,” saka jubilārs. Par labākajām dāvanām Brunis uzskata tās, kuras noder saimniecībā — viss, kas saistīts ar tehniku, darbarīki.
