3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 20. marta numurā. Pa aprikožu ieleju Romantiskākais ceļš šī ceļojuma laikā ir posms starp Melku un Kremsu (abi arī nelielu upju, kuras ietek Donavā, nosaukumi) pa šauro Vahavas ieleju.
3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 20. marta numurā.
Pa aprikožu ieleju
Romantiskākais ceļš šī ceļojuma laikā ir posms starp Melku un Kremsu (abi arī nelielu upju, kuras ietek Donavā, nosaukumi) pa šauro Vahavas ieleju. Teic, ka tas ir skaistākais posms visā Donavas tecējumā. Kalni “nokāpuši” līdzās Donavai, un autobusam kreisajā pusē slejas stāvas saulainas nogāzes, kurās pat vismazākā platība izmantota vīnogulāju audzēšanai. Pa laikam šo skatu nomaina aprikožu dārzi un romantiski ciematiņi baltiem baznīcu torņiem. Labajā pusē savus ūdeņus rāmi veļ Donava, bet tās pretējā krasta kalnos ik pa laiciņam vērojami seni varenu cietokšņu, nocietinātu klosteru mūri vai pilis. Aprikožu ieleja īpaši skaista ir agrā pavasarī, kad tās plaukst un zied. Vēl viens iecienīts vietējais darinājums ir saldais aromātiskais aprikožu liķieris “Marillen Likor”, kuru nelielo pilsētiņu bodītēs pirms iegādāšanās nereti iespējams degustēt.
Ričarda Lauvassirds piedzīvojumi
Baudot apkārtējo idilli līdz ar romantisku mūziku, esam nokļuvuši pie tiešām idilliskās Dirnšteinas. Tās nosaukums cēlies no klinšaina apvidus, kurā radās apmetne — no “sausā, izkaltušā akmens”. Popularitāti nelielā pilsētiņa (tikai 1000 iedzīvotāju) guvusi, pateicoties Anglijas karaļa Ričarda Lauvassirds piedzīvojumiem trešajā krusta karā, kurā viņš devās kopā ar Vācijas un Francijas karaļiem. Vācu ķeizars Fridrihs I Barbarosa noslīka, ceļoties pāri kādai kalnu upei Mazāzijā, bet Francijas karalis Filips II Augusts, sastrīdējies ar savu angļu sabiedroto, atgriezās Francijā, kad karadarbība vēl turpinājās pilnā sparā.
Ričards Lauvassirds saķildojās arī ar savu pēdējo sabiedroto — Austrijas markgrāfu Leopoldu V, kurš izrādījās visai atriebīgs. Kad 1192. gadā Ričards devās mājup caur Austriju, viņu pazina, sagūstīja un ieslodzīja Kinringerburgas cietoksnī, kurš vēl šodien drupu veidā, bet grandiozs, paveras virs Dirnšteinas. Leģenda vēsta, ka savu karali tur atradis viņa uzticamais kalps franču menestrels Žans Blondels, kurš dziedājis dziesmu, kas bijusi zināma tikai viņiem abiem. Par naudu, ko Bābenbergi saņēma kā izpirkuma maksu par Anglijas karali — 35 000 kg sudraba, Austrijā tika nocietinātas daudzas pilsētas, ieguva arī Vīne. Senos notikumus atmiņā atsauc Lauvassirds un viņa uzticamā dziesminieka vārdi, iemūžināti Dirnšteinas viesnīcu un krodziņu izkārtnēs.
Virs mūriem skan “Pūt, vējiņi!”
Arī mēs vispirms steidzam “ieņemt” cietoksni, līdz kuram ir pamatīgs gājiens gar vīnogu dārziem. Saulē mirgo cieti sasaluši nenovākto ogu ķekari. Pa šaurajām pilsētiņas ieliņām mums par lielu izbrīnu puišeļi nebaidās “dauzīt bumbu”. Ja tā tiktu savā vaļā, ripojiens lejup būtu krietni tāls. Trīs mūsu puiši uzrāpjas uz mūriem īpaši augstu, no turienes spēcīgi atskan tik iemīļotā “Pūt, vējiņi!”.
Noteikti jāapskata pati pilsētiņa. Šejienieši vēl arvien svin, visas bodītes ciet, kaut uzraksti uz durvīm laipni aicina ienākt. Saprotam — ja nebūtu svētku laiks, mēs varētu augļudārzā, zem aprikozēm sēžot, baudīt vīnu no krūkas, piekožot uz iesma ceptu cāli, krāsnī ceptu pīli vai sviestā ceptu šniceli, vai vienkārši ātri apēst karstu desiņu. Tomēr pilsētiņa ir fantastiski skaista ar senlaicīgajiem namiem, barokālo Marijas Debesbraukšanas klosterbaznīcu un miniatūro kapsētiņu.
Maģiski vilinoša ir pavisam netālā Kremsas pilsētiņa, kura esot pat gadu vecāka par Austriju, jo rakstos minēta jau 995. gadā, tāpēc dēvēta par Austrijas vēstures kodolu un 11.—12. gs. bijusi nopietna sāncense Vīnei.
Zvanu spēle divreiz dienā
Pa 15. gs. celtajiem Akmens vārtiem iekļūstam Kremsas vecpilsētā. Divas reizes dienā te skan zvanu spēle 18. gs. celtajā baroka tornī, atskaņojot “Odu priekam”. To mēs nevēlamies palaist garām, tāpēc sagaidām pulksten četrus, kad šie zvani skan. Gadsimtiem pilsētiņa bijusi tirdzniecības un saimniecības centrs. Arī Kremsa, kā jau Vahavas ielejas Nībelungu novada pilsētiņa, slavena ar vīna un aprikožu liķiera darīšanu, jo to baudīšana vairo prieku par dzīvi. Mūsdienās lepojas arī ar Donavas universitāti.
Kremsa ir kalnā, būvēta it kā uz terasēm, apkārt vīnadārzi vīna kalnos. Visaugstāk ir vēlās gotikas Piaristenkirche, milzīga baznīca, kuras lepnums ir skaistā barokālā altārglezna, mākslinieka Kremsas Šmita darinājums. Pa ceļam līdz Piaristu baznīcai aplūkojam 17. gs. birģeru namus un renesanses stila rātsnamu. Baznīcu Kremsā tiešām ir daudz, taču tūristi noilgojušies pēc brīvā laika un veikaliem, jo arī to Kremsā netrūkst, pie tam tajos visos virmo dzīvība. Pērkam smaržīgo austriešu kafiju, septiņzālīšu sāli, ķirbju eļļu, kūgelīšus — apaļās marcipāna un šokolādes bumbiņas ar Mocarta attēlu virsū — un citus labumus. Kremsas galvenā iela pārvērtusies par tādu kā Ziemassvētku tirdziņu. Turpat uz ielas ļaudis bauda karsto punšu un desiņas, pārdod ceptus kastaņus.
Krodziņos omulīga gaisotne
Laiks doties atpakaļ uz Vīni, uz Grīncigas vīna krodziņu, lai baudītu vīnu. Mazajos ārpilsētas krodziņos tradicionāli pieņemts baudīt gadu veco baltvīnu “hoirigeru” (“Heuriger”), kas ir vēss un spirdzinošs kā rīta rasa. Iespējams pasūtīt arī citus dzērienus un kādu no austriešu virtuvei raksturīgajiem ēdieniem. Te nu tiešām var paēst kā mājās, arī ēdiena cenas nav augstas, ko gan nevar teikt par vīnu. Viens firtelis — ceturtdaļlitra lieluma kauss — maksā EUR 2,6. Pudele “Hoirigera” promnešanai maksā EUR 10. Krodziņā valda omulīga atmosfēra, skan dziesmas dažādās valodās. Mūsu puiši ir vareni dziedātāji, skan dziesma pēc dziesmas, divi pāri muzikantu manās piespēlēt zālēs, kur vairāk dziedātāju. Rožu tirgotājs piedāvā savu preci, kurai šajā krodziņā bieži gadās labs noiets.
Vīnes ugunis pazūd miglā
Bet mūsu diena vēl nav galā. Pilniem vēderiem, apmierināti un dziedādami dodamies Kalenbergas kalnā. Kad esam pašā kalna galā, apmēram tajā pašā vietā, kur pirms piecsimt gadiem sakautie turki bēgot pameta maisus ar dīvainām pupiņām un austrieši tā tika pie tintes, atvainojiet, savas slavenās kafijas, mani pārņem izbrīns. Tur, kur pie mūsu kājām vajadzētu būt mirdzošām Vīnes ugunīm, nav nekā. Visa pasaule zem mums ietinusies blīvā miglā. Tā vēl nebija gadījies. Bet galvenais jau ir apjausma, ka tur tā Vīne ir — dziļi lejā.
Atgriežoties viesnīcā, daudzi sadūšojas kaut nelielai nakts pastaigai un piedzīvo šīs ziemas ilgi gaidīto Ziemassvētku brīnumu — snieg, beidzot snieg lielām mīkstām pārslām…
4. diena
No rīta pasaule aiz loga ir sasalusi un balta. Televīzijā tomēr ziņo, ka Vīnē šodien gaidāmi plusi, toties kalnos — jo augstāk, jo lielāki mīnusi. Slēpotājiem ir cerības!
Turpmāk vēl
