1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 20. marta numurā. Pavasarī grupu, kas Vīni apmeklēja skolēnu brīvdienu laikā, pārsteidza lepnā ēka, bijušais Habsburgu viesu nams, kas vairāk atgādināja operu vai teātri, ne viesnīcu.
(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 20. marta numurā.)
Pavasarī grupu, kas Vīni apmeklēja skolēnu brīvdienu laikā, pārsteidza lepnā ēka, bijušais Habsburgu viesu nams, kas vairāk atgādināja operu vai teātri, ne viesnīcu. Toreiz, vestibilā ieraugot kungus frakās un dāmas greznās vakarkleitās, domājām, ka ir gadījies kāds pārpratums. Bet tāda nu ir viesnīca netālu no Šēnbrunas pils — ar imperatoru portretiem visā augumā viesnīcas plašajos foajē, prinča Rūdolfa attēlu un medību trofejām ēdamzālē, mantu nesējiem, kuri ierādīja istabiņas, un brokastīm, no kurām metas smagi, jau izlemjot, ko no plašā piedāvājuma ēst.
Šoreiz viesnīca ir pieticīga, pat salīdzinot ar poļu zemi. Tomēr gultas mīkstas, istabas plašas, brokastis sātīgas un esam ne pārlieku tālu no centra. Ēkas lejasstāvā arī “ZielPunkt”, viens no Austrijas lētajiem pārtikas veikaliem, kas tūristiem mēdz būt visai noderīgi.
Sirdis sargā baznīca
Tumsai strauji biezējot, sākam Vīnes ekskursiju ar Fridrihsraiha Hundertvasera neparasto arhitektūru, 1985. gadā uzcelto Vīnes kopienas dzīvojamo māju, iepirkšanās centru ar tikpat šķībām grīdām, jautru krāsu spēli un ekoloģisko risinājumu. Te līdzās visam, kas saistīts ar neparasto arhitektu, varam iepazīt arī Vīnes mākslinieka Gustava Klimta, zeltkaļa dēla, liela sieviešu mīlētāja, neparastos gleznojumus. Tad Vīnes Rings — imperatora Franča Jozefa laikā visdažādākajos arhitektūras stilos celtās sabiedriskās celtnes.
Pastaigu sākam pie muzejiem —dvīņiem, dabas, vēstures un mākslas vēstures muzejiem, starp kuriem lepni “atsēdusies” 18. gs. varenā imperatore, visiem zināmās Marijas Antuanetes māte Marija Terēzija ar saviem galminiekiem. Apmeklējam Varoņu laukumu un Habsburgu ziemas pils Hofburgas daudzos pagalmus, nelielo augustīniešu baznīciņu, kurā imperatori kristīti, laulāti, arī pēdējā gaitā izvadīti un kur vēl aizvien glabājas viņu sirdis, kamēr augumi atdusas netālajās kapucīniešu kapenēs, kuras gan apmeklēsim citudien.
Ar Vīnes šniceli un kafiju
Izsalkumu remdējam Vīnes centrā esošajā Rozenbergerā, kuru var dēvēt par mūsu “Lido” priekšteci. Jānobauda īstu Vīnes šniceli ar salātiem, bet desertā — zaherkūciņu jeb strūdelīti. Kafijas baudītāji, protams, var iepriecināt sevi ar daudzināto Vīnes kafiju.
Vīne, kas aizvien vakaros apbur ar izgaismotajām celtnēm, ziedošiem kokiem, krūmiem un puķudobēm visos citos gadalaikos, Ziemassvētku rotā ir īpaši cēla, majestātiska un neaizmirstama. Varbūt tādēļ ielas šobrīd tūristu pārpildītas. Dzird skanam visdažādākās valodas.
Kartnerštrāse, gājēju iela, kas savieno Ringa malā esošo Operu un Svētā Stefana baznīcu, aizvien iepriecina ar ielu muzikantiem, mīmiem, vakara promenādē izgājušiem lepni tērptiem ļaudīm. Īpašu noskaņu rada zaļumu vijas, adventes vainagi, pušķotas eglītes, spuldzīšu virtenes, Ziemassvētku tirdziņi… Karstu punšu un desiņas piedāvā turpat uz ielas. Veikali vilina ar lielām atlaidēm. Te, pašā Vīnes centrā, modīgas un kvalitatīvas lietas šajās dienās iespējams iegādāties par krietni mazāku cenu kā Rīgas ne tik lepnos firmas veikalos.
Loga priekšā dibens
“Pametam cilpu” līdz Rafaela Donnera, slavenā austriešu skulptora, darinātajai strūklakai “Providence”, par kuru kāda leģenda vēsta, ka tad, kad mākslinieks bijis vēl jauns, nepazīstams un nabags, viņš iedrošinājies iemīlēties kāda turīga vīra meitā. Veidojot šo strūklaku, tad jau slavenais skulptors atraidījumu atriebis savdabīgi — kādreiz iecerētās līgavas tēva mājas loga priekšā aizvien rēgojies kails kāda skulptūras puišeļa dibengals.
Svētajā Stefanā — vakara dievkalpojums, tas gan neliedz apbrīnot vareno katedrāli gan iekšpusē, gan no ārpuses. Pēc pāris dienām, 31. decembrī, Silvestra vakarā, tauta pildīs laukumu pie šīs “Rekša baznīcas”, skanēs Stefanbaznīcas Ziemeļu tornī esošais milzu zvans “Pummerin” — 21 383 kg smags, 314 cm diametrā, pēc tam te atskanēs neoficiālā Austrijas himna “Pie skaistās debeszilās Donavas”, un pāri iedejos Jauno gadu. Gaisā lidos šampanieša korķi, tiks lietas laimes…
Dāmas “izved pastaigā” kažokus
Nolemjam nedaudz pastaigāt pa mūziķu takām, apmeklējam mazo, jauko baznīcu, kurā nereti uzkavējies Mocarts, arī tā dēvēto Figaro māju, kurā ritējuši Volfganga Amadeja laimīgākie dzīves gadi. Čehu slavenā kinorežisora Miloša Formana filmā “Amadeus” darbība risinās tieši šajā komponista dzīves periodā. Iespējams aiziet uz netālo parku pie “zelta Štrausiņa”, bet nedaudz sagurušie un nosalušie tūristi izvēlas labāk doties pretējā virzienā — uz Bermudu trijstūri. Turp ceļš ved pa Graben ielu, vienu no dārgākajām Vīnes ielām, kurā, sākoties vēsākam laikam, Vīnes dāmas “izved pastaigāties” savus jaunos kažociņus. Apbrīnojam 17. gs. baroka himnu — Mēra jeb Svētās Trīsvienības kolonnu — un Svētā Pētera viskrāšņāko barokālo 18. gs. Vīnes baznīcu.
Izvairoties no daudzajiem fiakriem — zirgu pajūgiem, kuru Vīnes ielās nekad netrūkst, nokļūstam līdz Hohen Markt, kādreizējam tirgus laukumam, kurā ir ne tikai baroka ēras izcilo arhitektu Bernharda Fišera fon Erlaha un viņa dēla Jozefa Emanuela veidotā Saderināšanās strūklaka, bet arī Vīnes muzikālais pulkstenis, desmitmetrīgā “Anker” firmas jūgendstila dāvana pilsētai 1911. gadā. Ik dienu pulksten 12 visas 12 cilvēka auguma pulksteņa figūras, kuru vidū ir romiešu imperators Marks Aurēlijs, pirmais austriešu imperators Rūdolfs I, Marija Terēzija, arī Jozefs Haidns, savam gadsimtam raksturīgam mūzikas fragmentam skanot, veic goda apli.
Mistiskais Bermudu trijstūris
Tad jau esam pie Vīnes visvecākās — Svētā Rūperta — baznīciņas. Tā dibināta jau 740. gadā un iepriecina ar seno romāņu arhitektūras stilu. Apkārtējās ielas tad arī tiek dēvētas par mistisko Bermudu trijstūri, jo, kurš te piektdienas vakarā ienāk, labi, ja svētdien vakarpusē iznāk, neko nespējot atcerēties par saviem piedzīvojumiem.
Patiesībā 70. gados uzņēmīgi ļaudis atjaunoja Otrā pasaules kara laikā sagrautās kafejnīcas un krodziņus. Tādējādi vietās, kur 30 gadu bija valdījis klusums un miers, atjaunojās jautrība un uzdzīve. Iespējams paēst gan tāpat kā pie omas, kur viss gatavots pēc seno laiku receptēm, gan baudīt moderno virtuvi vai pagaršot visdažādāko tautu ēdienus un dzērienus. Pie pašas Rūperta baznīciņas jauka austriešu kafejnīciņa, tai vienā pusē — mongoļu krodziņš, otrā pusē viesus aicina “Rasputins”. Un tepat netālu taču krodziņā sēdējis un starp mēra slimniekiem netīšām “savākts” vīna baudītājs “Mīļais Augustiņš”, kurā iemiesojušās austriešiem vēlamās īpašības — pacietīgs, drošsirdīgs un jauks, “bruņojies” ar vīna kausu, spēj uzveikt likteni un nāvi. Pat mēris viņam nav bīstams.
“Tankštelle” suņiem
To, cik ļoti austrieši mīl savus četrkājainos draugus, pierāda suņu “uzpildes” stacijas — tā tur nepārprotami vācu valodā rakstīts: “tankštelle” suņiem, ar visu suņu bildi un bļodiņām ēdienam un ūdenim, kuras ievērojam ielas malā. Līdzīgas “pariktes” redzētas ārpus Vīnes esošajos ceļmalas restorānos.
Gar Fišera fon Erlaha celto seno Vīnes rātsnamu nonākam Judenplatz — žīdu laukumā, kur agrākās sinagogas, talmuda skolas un citu ēku vietā mūsdienās ir koncentrācijas nometnes gāzes kameru atgādinošs piemineklis. Tā pamatni rotā arī divi mums pazīstami vārdi — Rīga un Salaspils, sāpju vārdi.
Vieta, kur “piedzimst” Mocarts
Ejam tālāk uz Hofa laukumu, kurā, Jaungadu gaidot, būs uguņošana. No šī laukuma brašais kareivis Šveiks, puķi piespraudis, esot gājis karā. Arī sešgadīgajam Volferlam, kā Mocartu bērnībā dēvēja, slavas gaitas sākušās šī laukuma Kollalto pilī, no kurienes runas par neparasto zēnu un viņa talantu sasniegušas valdnieka pili. Par to vēstī piemiņas plāksne pie nama sienas.
(Turpmāk vēl)
