Ja ziema šķiet pelēka, jo līst un līst, vai, tieši otrādi, ziemas vidū sazaļojusī zālīte liek justies kā pavasarī, satrauc sirdi un liek meklēt vēl nebijušas noskaņas, tad risinājums varētu būt dažu dienu brauciens ārpus Latvijas.
Ja ziema šķiet pelēka, jo līst un līst, vai, tieši otrādi, ziemas vidū sazaļojusī zālīte liek justies kā pavasarī, satrauc sirdi un liek meklēt vēl nebijušas noskaņas, tad risinājums varētu būt dažu dienu brauciens ārpus Latvijas. Ja maciņš ne īpaši biezs, kāpēc gan nedoties starpsvētku dienās uz allaž omulīgo Vīni? Šāds brauciens no 26. līdz 30. decembrim tūristiem izmaksāja nedaudz latu virs simta, te gan jāpiepluso muzeju, krodziņu un iepirkšanās izdevumi. Neilgais ceļojums radīja gan enerģijas pieplūdumu un optimismu ilgākam laikam, gan arī iekšēji nepieciešamo svētku izjūtu lietainajā 2006. gada Latvijas Vecgada naktī.
1. diena
Brauciens sākas agrā otro Ziemassvētku rītā Rīgā. Vēl tumsā un pusmiegā sasniedzam Bausku un aiz tās pirmo pieturu — Latvijas robežu. Iebraucot Lietuvā, par svētkiem visskaidrāk vēsta slēgtās bankas un valūtas maiņas punkti — Lietuvā autobusiem obligātais ceļu nodoklis tā arī paliek nenomaksāts. Vienlaikus ceram, ka arī brāļu tautas policisti svin svētkus.
Īpašā Polija
Polija tāpat liek izjust, ka ir īpaša diena — reti kurā no ceļmalas “benzīntankiem” darbojas virtuve vai veikaliņš. Kāds krodziņš, kurā ieskrienam nokārtot “tekošās vajadzības”, šķiet tik mājīgs, ar siltām kamīna liesmām un svētku rotājumu, ka uznāk vēlēšanās tur pakavēties ilgāk… Polija kā jau katoļu zeme sagaida fantastiski izrotātiem ceļmalu kokiem, mājām, pilsētām, baznīcu svētku zvaniem un spīdošām liesmiņām kapsētās. Mīļi un svētsvinīgi, neraugoties uz sniega trūkumu.
Nepiekauts un ar biksēm
Līdz Varšavai esam paspējuši iepazīt gan poļu zemīti, gan iepazīties paši. Noskaidrojam, ka grupa šoreiz ir īpaša — vidējais vecums tikai 28 gadi, pie tam pārsvarā puiši, inženieri, kuri ik gadu kolektīvi izmanto atvaļinājumu un dodas ceļojumā tieši šajos datumos.
Tā kā daļa grupas tomēr uz šo pusi dodas pirmo reizi, Varšavai izbraucam cauri pa pilsētas centru, šķērsojot Prāgas priekšpilsētu, par kuru teiciens ir vēl bargāks nekā mums jau zināmais: “Laimīgs tas, kas sevi sauc, brauc caur Bausku nepiekauts”. Te sensenos laikos esot bijis jāpriecājas, ka nepiekauts un vēl bikses palikušas mugurā.
Kamēr pukst Sirēnas sirds
Aiz loga jau nozib Svētā Floriāna baznīca, tad Varšavas zoodārzs, kur vasarā pat no autobusa loga saskatāmi lācēni. Tad tilts pār Polijas upi — māti Vislu, kura tek cauri abām galvaspilsētām, gan senajai Krakovai, gan tagadējai Varšavai. Labajā pusē slejas vecpilsēta ar karaļpili, ar Varšavas vismazāko namiņu, Stare Mesto laukumu, kura centrā dižojas pilsētas simbols — Sirēna. Kamēr šīs skaņas, iespējamie Sirēnas sirdspuksti, skanēs, Varšava pastāvēs. Vēl Barbakans — senie nocietinājuma mūri, kas pēc atjaunošanas kalpo par mākslas galeriju un pie kuriem nereti iespējams sastapt īstu viduslaiku bendi, kurš par ziedojumiem gatavs nocirst jūsu galvas — nu vismaz fotogrāfijās.
Varšavas mērs — sieviete
Tas, cik ļoti Varšava cietusi kara laikā, kā atjaunota no autentiskajiem mūru fragmentiem, kāpēc baznīcas sienā iemūrēts kāpurķēžu fragments, ir jau cits stāsts.
Tieši pirms mēneša Varšava tikusi pie jauna mēra, gan sieviešu dzimtē — 26. novembrī ievēlēta Hanna Gronkeviča — Valca, Varšavas universitātes profesore, Seima locekle, jo 1,62 miljonus iedzīvotāju lielās pilsētas, kurā gandrīz nav bezdarba, bijušais varenais mērs Ļehs Kačinskis 2005. gada 23. oktobra prezidenta vēlēšanās ievēlēts šajā valsts augstākajā amatā.
Svētceļnieku piektā apmeklētākā
Kad aiz loga nozib Varšavas lidosta, īsā ziemas diena satumsusi, ainava aiz loga vairs nevilina, autobusā sākas kinoseanss. Un tā pavisam nemanot esam pie Čestahovas, mūsu pirmās dienas galamērķa — poļu garīgā centra, svētceļnieku piektās pasaulē visvairāk apmeklētās svētvietas pēc hinduistu Varanasi Indijā, musulmaņu Mekas Saūda Arābijā, kristiešu Lurdas Francijā un Romas Itālijā.
Mūsu divzvaigžņu viesnīca “Wenecki” ir 1356. gadā dibinātās apmēram 300 tūkstošu iedzīvotāju lielās pilsētas pašā centrā. Viesnīca saposta, izgreznota atbilstoši svētkiem no ārpuses un iekšpuses, istabiņas sagaida glītas, gaumīgiem dvielīšu gulbīšiem, labiem TV un radioaparātiem, omulīgu pieņemamo telpu, kurā iespējams no kafijas automāta palūgt vienkārši karstu ūdeni, lai istabiņā izdzertu savu tējas vai buljona krūzīti. To gan darīsim vēlāk, jo, neraugoties uz izsalkumu, visi vienojas pēc īsa mirkļa kopīgi doties uz Jasnagoras klosteri.
Eglīte aiz viesnīcas loga
Vislielākais Ziemassvētku pārsteigums mājīgajā viesnīciņā gan ir aiz loga. Kad atveru stiklotās durvis, balkona vietā aiz tām paveras paliela terase, kurā krāšņa svētku eglīte. Šis svētku brīnums iepriecina iemiegot un, šķiet, piepilda šo nakti ar īpašu laimes izjūtu…
Dažus soļus no viesnīcas sākas milzīga naktīs allaž izgaismota aleja, šoreiz arī svētku mirdzumiem un ugunīm rotāta, kuras galā izgaismots vīd Jasnagoras klosteris. Sparīgi soļojam turp, pa ceļam noskaidrojot, ka svētku vakariņas iespējams baudīt netālajā poļu nacionālajā krodziņā “Chata” vai alejas malā esošajā “Makdonaldā”. Citi krodziņi un kafejnīcas, kuru parasti Polijā netrūkst, svētku vakarā slēgti.
Visi vārti un durvis vaļā
Kaut Latvijā laiks nemainīgi plusos, te jūtam ziemu. Sals kniebj vaigos un cauri plānākiem apģērba gabaliem. Tomēr arī tas pieder pie lietas, vien pieliekam soli, jo aleja izrādās krietni garāka, nekā izskatās.
Klostera teritorijā ieejot, saprotam, cik ļoti mums palaimējies — mūri, kas parasti vakaros apskatāmi vien no ārpuses vai iepriekš pieteiktas ekskursijas laikā dienā, šovakar ir aicinoši — visi vārti, visas durvis vaļā. Baznīciņā tieši šobrīd notiek dievkalpojums, pārējā klostera teritorija pārvērtusies Ziemassvētkiem atbilstoši — Bībeles ainas, Jēzus bērniņš silītē, īstas kaziņas, aitiņas, ēzelītis, mājputni… Jūtamies kā teātrī vai varbūt realitātē.
2. diena
Nākamais rīts ataust ziemīgi saulains, un mūs sagaida visīstākās svētku brokastis — dažādi salātiņi, biezpieniņi, lasis un siltas desiņas, kraukšķīgs tikko cepts cauraudzītis, augļu un deserta bagātība, piedevām vēl saimnieces centušās visu izgarnēt kā smalkā restorānā. Apetīte nenoliedzami tiek rosināta.
Vēl pāris stundu ceļā cauri Polijai, tad Čehija. Visu rītu saule spīd spoži spoži, autobusā sāc justies kā siltumnīcā, bet tad pēkšņi, kur bijis, kur ne, kā smalki milti no debesīm krīt kas balts, un drīz vien ceļmalas zāli apsedz balta sniega sega. Vai beidzot būtu ilgi gaidītā ziema? Arī āra temperatūra liecina — jā, te valda ziema. Pēc nepilnu četru stundu Čehijas pārbrauciena klāt Austrijas robeža, līdz Vīnei vēl 70 kilometru pa Austrijas līdzenāko daļu.
Ar tortes viduča sajūtu
Austrija, kā atzīst paši austrieši, ir Eiropas sirdī, vienmēr esot dzīvojuši ar tortes viduča sajūtu. Austrieši dzīvi cenšas tvert viegli, ja strādā, tad kārtīgi, bet ātri, lai pēc tam varētu sapucēties un līksmoties. Autobusā kopīgi atceramies, ar ko Austrijas vārds mums saistās. Mūsējam līdzīgs karogs, mūzika, Mocarts, Štrausa valši, jodeļi, tad komisārs Reksis, slēpošana, kafija, gardie saldumi un pat Ādolfs, kurš tā arī nekļuva par Vīnes Mākslas akadēmijas studentu.
1,66 miljonus iedzīvotāju lielās Vīnes iepazīšanu sākam pa autobusa logu. Tad grupa vienojas, ka nedosimies uz Centrālajiem (Lielajiem) Vīnes kapiem apciemot mūziķus un citas slavenības, bet sāksim ar iekārtošanos viesnīcā — pansijā “Madara”.
Pansija kā opera
Viesnīca Vīnē — tā savā ziņā ir laimes spēle. Vasarā, tūrisma sezonas laikā, jāsamierinās ar mazāku komfortu par to pašu cenu.
(Turpmāk vēl)
