Diena kā diena. Mana kundze posās apciemot savu ģimenes ārstu. Kā parasti. Uzcirtās un aizgāja, smaržu mākoni aiz sevis atstādama. Es biju mēms. Kas tā par dvesmu? Kā kaut kādas dāmu smaržas var uzjundīt veca vīra galvā sen aizmirstas maigās jūtas, it kā vēl tikai vakar būtu iemīlējies. Un kurā? Savā sievā!
Brr! Nolēmu pretoties tādām muļķībām. Ar veļas knaģi degunā sagaidīju sievu pārnākam mājās. Pa vidam uzvilku kādu dūmu. Ieslēdzu televizoru un risināju krustvārdu mīklu, lai tikai kaut kā novirzītu domas no jaunības atmiņu neprāta. Bet tas nelīdzēja! Tiklīdz sieva pārkāpa durvju slieksnim, es atkal sajutu to pašu aromātu. Tas sūcās visās mana ķermeņa porās. Un veļas knaģis tam nebija nekāds šķērslis. Vārdu sakot, es padevos. Sniedzos pēc sievas neatlaidīgi kā suns pēc desas luņķa. Rezultātā kopā ar kundzi piedzīvojām romantisku vakaru, un es atkal viņai gluži kā jaunībā sasolīju zelta kalnus, lai tikai viņa piekristu būt mana uz karstām pēdām un mūžīgi mūžos.
Tā tas turpinājās mēnesi, kuru mēs pavadījām lieliskā saskaņā. Es atkal kā jaunības dienās biju greizsirdīgs uz katru veci, kas manai sievai uzmeta aci kaut garāmejot. Un meta jau arī! Nudien! Ne tikai seniori manos gados, bet pat puikas spēka gados. Es jutos lepns, ka man ir tik iekārojama sieva, vai pušu plīsu. Man sagribējās itin visur pavadīt savu sievu. Gan uz veikalu, gan pie daktera, gan uz bankomātu, gan ciemos pie viņas draudzenēm! Es gozējos blakus savai kundzei gluži kā pāvs. Visi kaimiņi gvelza, ka mūsos esot pamodusies otrā jaunība. Vēl neesot redzēta tāda mīla mūža otrajā pusē starp laulātajiem, kuri kopdzīvē pavadījuši gandrīz pusgadsimtu!
Un tad viendien viss beidzās. Kā ar nazi nogrieza. Vairs manī nebija ne dedzības, ne maiguma, ne entuziasma. Atkal sāku klusībā žūpot, ko nebiju darījis mēnesi… Sieva visādi centās mani ietekmēt — gan apģērbta, gan plika, gan ar labu, gan ar ļaunu. Nekas nelīdzēja. Pat viņas asaras un lūgšanās! Es pats par sevi biju nepatīkami pārsteigts. Izrādījās, varu būt visai cietsirdīgs vecis.
Un tad nejauši noklausījos, kā mana sieva zvanīja kādai savai draudzenei un čukstus lūgtin lūdzās, lai viņas dēls, kurš dzīvo Zviedrijā, atsūta manai večiņai vēl vienu pudelīti ar “veču pieburšanas ūdeni”. Esot bijis dikti labs, ticis sasniegts neaizmirstams efekts, kuru griboties atkārtot.
Te tev nu bija. Uz ko mēs, veči, iekrītam? Uz importa smaržām!
