“Gan ar sniegiem, gan ar saliem, gan ar lauskiem skaļš — gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš,” rakstīja Ojārs Vācietis. Netieku līdzi straujajam laika ritējumam, un šobrīd mans gads vēl ir tikai rudens krāsainajos toņos, dzeltens, karmīnsarkans, kaut kalendārs nepielūdzami apliecina, ka pēc dažām dienām būs jāielec nākamajā gadā. Taču šī “ķibele” — nespēja tikt līdzi laikam — ir daudziem. Aizejošajā gadā ne viens vien mūsu piektdienas numura rubrikas “Jubilārs” raksta varonis to apliecināja.
Vairāki notikumi aizejošajā gadā atkal un atkal pierādīja, ka nodeldētais teiciens — nevajag sevi un dzīvi uztvert pārāk nopietni — ir pieredzes veseriem kaldināts. Vieglāk ir dzīvot ar smaidu, jokiem, un ir pavisam labi, ja cilvēks spēj pasmieties pats par sevi. Gribu visiem “Staburaga” lasītājiem novēlēt dzīvot ar garšu. Vai jums garšo ēdiens bez sāls? Bez tā varat iztikt? Un kā tādu baudīt — bez sāls un bez garšvielām? Dzīvei arī vajag savu garšu, un to katrs piešķir pats. Kādam sāls ir joki. Humora lielo nozīmi ikdienības uzspodrināšanai man šovasar atgādināja Skrīveros satikts vīrs, pēc pases pensionārs, pēc acīm un sirds — vēl gluži jauns un zaļš. “Bez podiem nav nekā,” teica skrīverietis.
