Viendien atskrien Rozālija un saka: “Davai, braucam uz Viļānu tirgu! Tur taču viss ir lētāks!”.
Viendien atskrien Rozālija un saka: “Davai, braucam uz Viļānu tirgu! Tur taču viss ir lētāks!”. Nu uz tirgu es nekad neesmu bijusi īpaši skubināma. Man taču vajadzīgi jauni gumijnieki. Katram gadījumam no Rozālijas aizņēmos 100 latu, kaut gan nolēmu īpaši netērēties.
Tirgus bija kolosāls! Pats dīvainākais, ka visas kaites man pazuda kā nebijušas — ne vairs asteskauls sāpēja, ne ceļgals.
Sākumā es visam tirgum izskrēju cauri kā komēta — kas tik tur bija! Tā kā biju nodomājusi taupīt, nolēmu tikai pajūsmot. Līdz pusdienlaikam biju nopirkusi tikai vienu frotē dvielīti par 50 santīmiem ar gulbīšiem.
Divpadsmitos mums ar Rozāliju bija sarunāts randiņš pie alus mucas. — Kas tad tas par tirgus apmeklējumu, ja nenogaršosi latgaliešu aliņu, — mani skubināja draudzenes vīrs. Protams, man divreiz nebija jāsaka — izdzēru divas glāzes. Tāds varen rūgts gan bija, bet smeķīgs! Uzēdām arī šašliku, tā teikt, lai dūša stiprāka. Bet, mīlīši! Kā tas aliņš iesita pa galvu! Man dzīve pēkšņi likās tik skaista un rožaina. Gribējās gandrīz vai ar katru latgalieti apkampties. Laikam manī tomēr ir kaut kas no latgaļu gēniem — Indriķis ne reizi vien mani nosaucis par čangalieti. Un tad es pēkšņi no jūsmas pārslēdzos uz konkrētiem darbiem. Man bija vajadzīgs viss: gan lustra, gan drēbju pakaramais, gan sienas dekors, gan māla pīlīte, gan puszābaki, gan bumbierenes, gan naktskrekls. Gribēju vēl nopirkt trīs mākslīgās rozes, bet… pietrūka naudas. Vienbrīd iedomājos, kas esmu apzagta. Parēķināju un konstatēju, ka tā tomēr nav — vienkārši esmu iztērējusi.
Nu Indriķis ar mani nerunā, jo viņam manu tēriņu dēļ jāiztiek bez jaunas vējjakas. Galu galā īstam vīrietim apģērbs nav galvenais, nauda gan. Lai strādā vairāk! Bet man ir jāatdod parāds Rozālijai.
Izabella
