Nesen izveidotajam Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam 1. augustā jau vajadzētu sākt darbu, taču tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas vadītā konkursa komisija cietusi neveiksmi.
Nesen izveidotajam Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam
1. augustā jau vajadzētu sākt darbu, taču tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas vadītā konkursa komisija cietusi neveiksmi. “Izbrāķēts” biroja vadītāja kandidāts Didzis Šmitiņš, kurš no diviem kandidātiem bija savācis vairāk punktu.
Šmitiņš piecos gados apbrīnojami ātri virzījies uz augšu pa karjeras kāpnēm — no vienkārša valsts policijas darbinieka līdz pat Drošības policijas priekšnieka vietniekiem. Bijis arī Ekonomikas policijas priekšnieks. Vajadzētu domāt, ka šādos amatos jāstrādā godīgam un atklātam cilvēkam, taču vairāku partiju aktīvisti paziņojuši, ka, darbojoties šajos amatos, Šmitiņš esot bijis saistīts ar noziedzīgiem darījumiem un piesedzis kontrabandu. Viņš pat braucot ar konfiscētās preces uzglabājošo firmu “Spektrs K” automašīnu.
Ar to vien Šmitiņa grēku saraksts nebeidzas — viņš esot arī ātras dabas un varot pieņemt sasteigtus un nepārdomātus lēmumus, bet šim amatam taču starptautiska nozīme, un steiga te nebūšot vietā. Šmitiņš nav iepaticies arī žurnālistiem, jo esot noslēgts un nesniedzis vajadzīgo informāciju.
Reizēm jau liekas, ka drīz Šmitiņa grēku sarakstā iekļaus ne tikai viņa pagātnes negantības un nepiemērotās rakstura īpašības, bet arī izskatu, augumu un acu krāsu. Manuprāt, lielākie kritizētāji vienkārši baidās, ka var atrasties kāds cilvēks, kurš atklās viņu nelikumības, un šīm amatpersonām būs jāatstāj iesildītās vietiņas. Tādiem cilvēkiem neviens, pat visgodīgākais cilvēks, šajā amatā nebūs labs. Ikvienam atradīs kādu grēciņu, kuru pārvērtīs par pasaules traģēdiju.
Rodas tikai jautājums — kur redzīgās acis bija līdz šim? Kāpēc neviens nemanīja, ka tik atbildīgā amatā strādā tāds grēkāzis? Vai pie visa vainīgs tomēr nav vēlēšanu tuvums?
Un vēl kas. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājam jābūt tādam cilvēkam, kuram ne tikai nevar pārmest likuma normu vai ētikas pārkāpumus, bet kandidātam arī savā līdzšinējā amatā, sabiedriskajā un profesionālajā darbībā jābūt guvušam autoritāti sabiedrībā. Vai nav pārāk skaļi teikts? Vai kāds var nosaukt kaut pāris cilvēku, kuri atbilstu tādam raksturojumam? Ja tādi ir, viņi diez vai pieteiksim šim amatam, kur ik dienas jāsaskaras ar “netīru spēli”.
