Makšķerēšana ir sērenieša Pētera Jubasa vaļasprieks kopš bērnības. Tiklīdz ir brīvs brīdis, viņš dodas pie ūdeņiem.
Makšķerēšana ir sērenieša Pētera Jubasa vaļasprieks kopš bērnības. Tiklīdz ir brīvs brīdis, viņš dodas pie ūdeņiem. Nav svarīgi — ķeras vai ne.
Sāk Sibīrijā
— Pirmo reizi makšķeri rokās paņēmu Sibīrijā, — atceras Pēteris Jubass. — Mana ģimene bija izsūtījumā Tomskas apgabalā. Kopā ar vietējiem zēniem makšķerējām Jajas upē. Nekādu auklu jau toreiz nebija — lietojām 10. numura spolīšu diegu. Vēlāk slepus no zirgu astēm rāvām astrus, bet makšķerāķus liecām no kniepadatām. Upē ķērām ālantus un baltos sapalus jeb jeļčus. Tās ir spēcīgas zivis, īpaši ālanti, tāpēc lielākās parasti norāvās.
Makšķerēšana palika mans vaļasprieks arī tad, kad atgriezāmies Latvijā. Pabeidzu Višķu tehnikumu, un man paveicās, ka nākamā darbavieta bija pie Daugavas — Seces sovhozā. Nevarēju pat iedomāties, ka varētu dzīvot vietā, kuras tuvumā nav ne upes, ne ezera.
Aiz muguras brauc kuģi
Esmu mēģinājis makšķerēt arī jūrā. Pirms dažiem gadiem pavasarī kopā ar draugu braucām uz Ventspili no mola makšķerēt butes. Interesanti sēdēt uz viļņlaužiem un vilkt plekstes, kad aiz muguras ostā iebrauc lieli kuģi. Tur ir pavisam citāds gaiss, savādākas izjūtas nekā te, iekšzemē. Butes bija svarā līdz puskilogramam. Makšķerei bija divi āķi, un bieži vien zivis ķērās uz abiem — bija, ko vilkt. Pēc tam mājās lomu kūpinājām, izdevās ļoti garšīgi.
No ezeriem vislabāk patīk Lobes ezers. Ziemā tur var vilkt labus līdaku un arī ruduļu lomus. Jāuzmanās gan no kraukļiem, kuri tīko nočiept uz ledus nomestās zivis.
Lielākā tiek draugam
Lielākā līdaka, kuru esmu izvilcis, svēra piecus kilogramus. Taču Lobes ezerā ir vēl lielākas zivis. Reiz kopā ar draugiem bijām aizbraukuši zvejot, tolaik ziemā vēl drīkstēja izmantot dzīvo ēsmu — zivtiņas. Mēs ar draugu izurbām āliņģus blakus, bet kāds paziņa — puskilometru tālāk. Neķērās. Nolēmu aiziet pie paziņas un makšķeres palūdzu uzmanīt draugam. Apmēram pēc pusstundas nācu atpakaļ, skatos, draugs izmisīgi rosās ap vienu no maniem āliņģiem un kaut ko kliedz. Skrienot tuvāk, saklausīju tikai vienu vārdu — “gafu!”, bet gafs man aizlikts aiz zābaka. Pieskrēju klāt un ieraudzīju milzīgas līdakas rīkli, kura iespriedusies āliņģī tā, ka nevar izvilkt. Aizkabinājām zivi ar gafu un nu varējām droši rīkoties — izurbt blakus vēl vienu caurumu un abus savienot. Līdaka svēra astoņus kilogramus. Tā kā draugam bija izdevies zivi nokausēt, loms pienācās viņam.
Vasaras copēm Daugavā parasti izmantoju gruntsmakšķeri. Varbūt kādam šķiet, ka tas ir garlaicīgi, taču tā nav. Pie tās lietas jāpiestrādā! Copes vietā zivis jāiebaro, un, kad zivis sāk ķerties, kātu nākas cilāt visai bieži.
